Pasaules mūzikas festivāls "Porta"

Piektdienas vakarā, 6.novembrī, apmeklējām nu jau desmitā pasaules mūzikas festivāla koncertu Lielajā Ģildē. Vakars bija dzestrs, kā radīts iztēlē uzburt dienvidu zemju, no kurām nākusi atskaņotā mūzika, ainavas. Koncerts sastāvēja no divām daļām un ilga aptuveni trīs stundas. Ģildes senatnīgo logu rūtīs atspoguļojās krāsu daudzveidība, telpu sākotnēji piepildīja septiņu vīru balsis no Itālijas vai precīzāk no Sicīlijas (Antichi Suoni), tad pasaules apceļotāja un tautas mūzikas instrumentu kolekcionāra no Izraēlas Tal Kravitz no dažādiem štrumentiem izvilinātās dzirdi glāstošās skaņas, bet otrajā daļā skanīgie flamenko dziedājumi un dedzīgi deju ritmi no Puerto Flamenco (Spānija).

Sicīliešu „Senās skaņas” (grupas nosaukums tulkojumā no itāļu valodas) tiešām aiznesa prom tālā pagātnē un īstenībā atgādināja viduslaiku dziesminiekus minestreļus. Mūzikā liriskums mijās ar dzīru jautrību. Daudz stabuļu un tamburīnu piesitienu.

Pārsteidza Izraēlas mūziķis Tal Kravitz ar savu vieglo un dzīvo komunikāciju ar auditoriju. Viņš atskaņoja mazāk un vairāk pazīstamus skaņdarbus, kurus atvedis līdz ar savdabīgiem tautas mūzikas instrumentiem no dažādām pasaules valstīm un no viņam it īpaši mīļās Austrumāfrikas, kur viņš pavadījis ne mazums laika, pētot tradicionālo cilšu dzīvesveidu un, protams, mūziku. Austrumāfriku viņš nosauca par otro dzimteni pēc Izraēlas. Atsakņoja vairākas dziesmas arī savā dzimtajā valodā.

Mūziķis – kolekcionārs spēlēja uz ķeltu arfas, kaba gaida, adongo un pat atskaņoja Ave Maria uz parasta zāģa. Taču viņa kolekcijā nav tikai senie instrumenti, bet arī vox.

Pēdējās dziesmas Tals Kravics izpildīja kopā ar Latvijas Mūzikas akadēmijas studentiem, kuriem, viesojoties šeit Rīgā, sniedza meistarklases. Izrādās viņš neslikti apguvis populāro latviešu tautasdziesmu „Bēdu manu lielu bēdu”.

Grupa no Seviljas piecu dalībnieku sastāvā (dejotāji – Frančeska „La Chica” un Pako Idalgo; dziedātāji – Hosē „El Tremendo” un Inma „La Karbonera”; ģitārists Reubens de Maria) atveduši ugunīgos flamenko ritmus un dejas duendi (garu, dēmonu, kaisli) uz Rīgas skatuves.

Kopējā noskaņa – jauks pasākums, kas nelika garlaikoties, bet ļāva iepazīt un izbaudīt kaut ko vairāk no dažādu tautu kultūras un mākslas. Manuprāt, skatuvei bija vienkāršs, bet reizē mūziku labi papildinošs noformējums – gaismas un fona fotogrāfijas no Itālijas, Izraēlas, Spānijas. Koka deju grīda šķiet gan labi atbalsoja flamenko dejotāju asos un ritmiskos kāju piesitienus, gan lakojums traucēja dejotājiem, jo bija redzams, ka pirmajā flamenko uznācienā pamatīgi slīdēja. Pēc koncerta devāmies mājup - viens ar pārliecību, ka atklājis ebreju mūzikas šarmu, otrs ar ilgām pēc saulainās Spānijas, bet mūzikas un dejas svinēšana turpinājās daudz neformālākā gaisotnē klubā „Artelis”.

Festivāla mājas lapa - http://www.festivalporta.lv/