Filma „Le Bal” (1983)

Itāļu režisora Ettore Scola filma "Le Bal" (1983), kurā vienā Parīzes deju zālē tiek izdzīvoti 50 gadi Francijas vēstures, sākot no pagājušā gadsimta 30. līdz 80.gadiem. Turklāt, mainoties vēstījumam, dekorācijām un notikumiem, netiek izrunāta neviena frāze, neviens vārds. Visu izsaka aktieru kustības, mīmika, acu skatiens un deja.

Pamanīju šo filmu Baltajā naktī un aizvakar atradu tīmeklī, lai uzmanīgi noskatītos no titriem līdz titriem. Filma fascinēja un lika aizdomāties – kāpēc cilvēkiem nepieciešama mutvārdu valoda, ja visu var izteikt ar mīmiku, žestiem, acu skatienu, skaņu, mūziku un deju?! Ķermenis nemelo pat tad, kad izteiktie vārdi ir viena vienīga izlikšanās.

Līdz ar 50 gadiem Parīzes deju zāles vēstures tiek parādīta vairāku attiecību vēsture – jūtas, emocijas, aizraušanas un kaislības. Katrs no personāžiem spilgti atspoguļo tās sajūtas, kuras pārņem deju zālē ienākušo sievieti vai vīrieti, kad tiek piesaistīta pretējā dzimuma jeb deju partnera uzmanība. Teiksiet – diezgan vecmodīgi dejot pāros. Bet gribat, vai nē deja nepastāv bez abu pušu līdzdalības, pat tad, ja otrs ir tikai vērotājs. Deja tiek izpildīta ar kādu vai kādam. Deja ir attiecības, tā ir vēstījums, partneru saskare dejā ir saspēle.

Ne ar katru varam justies ērti dejojot, vai ne? Tā arī ne ar katru varam izveidot dziļas attiecības, kas sniegtos gadiem pāri. Daudzi pamet deju zāli tā arī neatraduši sev partneri.