Leonīda Maciha lekcijas par brīvmūrniekiem un sieviešu lomu pasaules vēsturē

Pirmo reizi krievu filozofa, teologa un filologa Leonīda Maciha (1954-2012) lekcijas iepazinām sakarā ar brīvmūrnieku tēmu. 2011.gadā telekanālā «ВОТ!»  tika veidots raidījumu cikls (diemžēl līdz galam nepabeigts, jo stāstītājs aizgāja viņsaulē) par masonu vēsturi Krievijā  - Л. Мацих и А. Лушников  "Вольные каменщики”. Trīspadsmit raidījumu ierakstus noskatījāmies un noklausījāmies ar zināmu baudu, jo stāstītājs gana harizmātisks, ar bagātu krievu valodu un noformulējušos viedokli par vēstures peripetijām, apgaismības lomu Eiropas attīstībā un apbrīnojumu atmiņu, atsaucoties uz faktiem, gadskaitļiem un uzvārdiem, kā arī no galvas citējot veselus fragmentus no sacerējumiem.

Tālāk meklējot materiālus ar šī viedā vīra lekcijām, uzgājām divus 2012.gada televīzijas raidījumus, kas veltīti sieviešu lomai pasaules vēstures veidošanā - Леонид Мацих „Всемирная история женщин”. Zemāk pievienoju šo divu lekciju video materiālus.

Kāpēc lektors pievērsies šai tēmai? Neskatoties uz visiem pēdējo gadu desmitu feminisma uzvaras gājieniem, mūsu sabiedrība pēc būtības ir patriarhāla. Toni sabiedrībā nosaka vīrieši, kā arī dominējošās tajā ir vīriešu postulētās vērtības. Sievietes kaut arī ir ieguvušas ievērojamus panākumus cīņā par emancipāciju un vienlīdzību, pilnīga vienlīdzība nav sasniegta . Dotās divas Leonīda Maciha lekcijas stāsta par ievērojamākajām sievietēm cilvēces vēsturē.

Gadsimtu gaitā  vēsturi ir rakstījuši vīrieši, tikai divdesmitajā gadsimtā ir zināmas dažas sievietes – vēsturnieces, mākslinieces, kultūras darbinieces , etnogrāfi , kas iesaistītas vēstures rakstīšanas procesā. Sievietēm vairākus gadsimtus tika liegta līdzdalība vēstures tapšanā , jo vēsture vienmēr notiek publiskajā telpā , bet sievietes tika ierobežotas privātā, sadzīves sfērā , kur ieeja svešiem bija liegta . Vīrieši neielaida sievietes trīs galvenajās sabiedriskās dzīves jomās -  politikā, reliģijā , armijā , kas galvenokārt rada vēsturi.
Šajās lekcijās uzzināju vairākus interesantus faktus, kas vēstures liecībās nekādi netiek pieminēti, jo šos vēsturiskos pagriezienus radīja sievietes nevis vīrieši.

Akvitānijas Eleonora (1122-1204), franku ķēniņa Luija VII sieva, Akvitānijas grāfiene, Francijas karaliene (1137—1152), vēlāk Anglijas karaliene (1154—1189), viena no bagātākajām un ietekmīgākajām viduslaiku Eiropas sievietēm. Viņa bija pirmā, kas formulēja bruņinieka uzvedības  kodeksu attiecībā pret dāmu, sievieti. Viņas skaistumu apdziedāja dzejnieki savos sacerējumos, bet bruņinieki rīkoja turnīrus Eleonorai par godu.

Jaunievedums, ko Akvitānijas Eleonora ieviesa savas dzīves un valdīšanas laikā un ko mēs mūsdienās uztveram kā pašsaprotamu lietu,  ir visspēcīgākais un vienīgais sieviešu dzimtes šaha spēles kauliņš – karaliene. Tajos laikos šaha spēle bija dzīvs uzvedums ar milzīgu kaujas laukumu, īstiem zirgiem un jātniekiem, kā arī attiecīgos tērpos tērptiem kaujas dalībniekiem – spēļu kauliņiem. Agrāk blakus karalim bija viņa padomnieks, vezīrs – vīriešu dzimtes kauliņš, bet Eleonora ierosināja šo spēlētāju ietērp sieviešu apģērbā un nosaukt par karalieni. Līdz ar to ne tikai vizuāli uz visiem laikiem izmainot spēles kauliņus, bet arī izmainot viduslaiku domāšanu – spēcīga karaliene blakus karalim, turklāt ar varu gan aizsargāt karali, gan to pazudināt, gan ietekmēt visu kara, cīņas gaitu. Šahu spēlēja un spēlē pasaules lielākie prāti, vīrieši, kas raksta vēsturi, izdomā stratēģiju, bet šajā spēlē nu ir sievietes figūriņa, un vēl kādas sievietes – karalienes.

Skats no šaha spēles Sanktpēterburgā pils laukumā 1924.gadā (kadrs no lekcijas)

Pizas Kristīne (1364 - 1430) – pirmā sieviete rakstniece viduslaiku franču literatūrā, kas sāka pelnīt iztiku ar saviem sacerējumiem. Praktiski viņa strādāja vīriešu profesijā, un viņas gudrības un izglītotības līmenim ne katrs tā laika mācīts vīrs varēja līdzi stāvēt.

Attēls, kas parāda Pizas Kristīnes pārākumu, viņa lasa grāmatu sēžot, bet visi apkārt esošie vīrieši klausās, turklāt stāvot kājās. Tas ir pilsētnieks, dižciltīgais, mūks un  tirgotājs – tā laika visu ietekmīgāko sabiedrības slāņu pārstāvji. Pizas Kristīne ar saviem sacerējumiem pierādīja, ka sieviete atšķiras no vīrieša, bet tā nav ne par mata tiesu sliktāka par viņu. Sieviete pilntiesīga personība, nevis vīrieša iegribu izpildītāja.

Žorža Sanda jeb Amandīne Aurora Lusila Dipēna (1804-1876) - franču rakstniece, kas pirmo reizi pievērsās feminismam un viņas vārds izskanēja ne tikai visā Eiropā, bet visā pasaulē. Sieviete, kura demonstratīvi ģērbās kā vīrietis, smēķēja cigāru, pilnībā atteicās no visa veida kosmētikas vai rotām. Viņas lozungs bija - pieņemiet mani tādu, kāda es esmu, es nevēlos izlikties, lai jums iepatiktos.

Žoržas Sandas darbus lasīja un sajūsminājās tūkstoši. Viņas honorārs nebija mazāks par tā laika diženajiem rakstniekiem Dimā un Igo. Žoržas Sandas sacerējumos tulkoja vairākās pasaules valodās.

Lekcijās tika minētas vēl citas spēcīgas personības. Noslēgumā Leonīds Macihs pauda arī savu nostāju, kurā apliecināja to, ka nesaskata neko labu mūsdienu feminizācijai un tam, ka sievietes ziedo savu ģimenes dzīvi par labu karjerai. Jo visam ir jābūt līdzsvarā, pārspīlējumi ne vienā, ne otrā virzienā ne pie kā laba neved.

Visumā ļoti interesantas lekcijas ar dzīvu skatījumu uz lietām. Var tikai apbrīnot lektora zināšanu bagāžu un spēju pasniegt stāstījumu auditorijai, aizraut klausītāju. Ļoti ceru, ka šobrīd Rīgā aizsākto atklāto lekciju prakse augstskolās (vismaz LU to piekopj, esam tās apmeklējuši un atzinuši par labu esam) iesaistīs plašu klausītāju loku, kā arī tās tiks fiksētas video materiālos un liktas internetā, lai vairotu latviešu sabiedrības izglītotību un spriest spēju. Jo pagaidām situācija ir tāda, kāda ir, vienīgās brīvi pieejamās lekcijas internetā  ir vai nu krievu vai angļu valodās.