Larsa fon Trīra filmas

Pēdējā laika kino aizraušanās ir noskatīties visus Trīra gabalus. Šoreiz gribu parunāt par trim - „Šķeļot viļņus”, „Dogvila” (Dogville, 2003) un „Dejotāja tumsā”. Tās nav pasakas pieaugušajiem, ar kurām pilni TV ekrāni un kurās princeses sagaida savu princi, gudrais un cēlsirdīgais vienmēr uzvar, tiesu vara taisnīga un labais beigu beigās uzvar. Trīra filmas balstās uz mīlestību, piedošanu un ļaunumu, kur pēdējais ir nomācošais un dominējošais cilvēkos. Ļaunumam nevar stāties pretim ar mīlestību un piedošanu. No ļaunuma var izbēgt to tikai fiziski iznīcinot.

Dzīves paradokss, ko Trīrs veiksmīgi ir pamanījis un izcēlis savās filmās, ir tas, jo vairāk tu piedod cilvēkiem pāri nodarījumus un jo spēcīgāk viņus mīli, ziedojoties fiziski vai garīgi, jo vairāk pieaug viņu naids, skaudība un ļauna izturēšanās pret tevi. Bess Mc Neill (EmilyWatson) no „Šķeļot viļņus”, Grace Margaret Mulligan (NicoleKidman) no „Dogvila” un Selma Jezkova (Björk) no „Dejotāja tumsā” mīlestību pret tuvāko, uzticēšanos un piedošanu paceļ augstākā līmenī (Jēzus līmenī), virs sabiedrības morāles un ētikas normām. Visas trīs sievietes savu ķermeni un pašlepnumu atdod pilnīgai iznīcināšanai, pacietīgi pieņem visus pazemojumus, apmelošanu, apzagšanu, izvarošanu, izdzīšanu, nomētāšanu ar akmeņiem, jo „viņi nezina, ko dara”. Viņas apbrīnojami tic labajam cilvēkos un nekas nevar mainīt šo pārliecību. Bende, kas uzliek cilpu kaklā, arī ir vienlīdz apskaujams, samīļojams un pelnījis piedošanu.

Cilvēki nemitīgi spēlē upura un bendes lomas. Situatīvi, dominējoši vai izliekoties. Jebkurā gadījumā, līdz ko nonāc upura lomā un tajā pašā laikā sastopies ar bendi, iznākums ir viens – tevi iznīcinās. Bess un Selma mirst kā upuri, bet Grace galu galā  izvēlas pieņemt bendes lomu un filmas noslēgumā pavēl nodedzināt ciemu ar visiem tā iemītniekiem, kas mēnešiem viņu verdzinājuši, izkalpinājuši, izvarojuši, apvainojuši un turējuši pieķēdētu suņa vietā. Vai tu neizrēķinātos ar tādiem cilvēkiem, kuri pret tevi tā izturējušies?!

Bess un Selma ir savādnieces, vārās dvēseles, kurām vajadzīga aizgādība, jo vienas pašas tās vienkārši šajā pasaulē neizdzīvos. Abām ir uzticamas draudzenes, kas cenšas pasargāt no destruktīvas rīcības, kura nenovēršami ved uz galu. Bet Besai un Selmai mērķis ir augstāks par līdzekļiem. Besa tiek izraidīta no vietējā ciematiņa sabiedrības, baznīcas, no viņas novēršas māte, aizslēdzot durvis un neielaižot vairs mājā, bet viņa tic, ka viņa spēj glābt sava vīra dzīvību, atdoties visnelietīgākajiem izmantotājiem. Ticība ir pārāka par prātu, medicīnas diagnozēm, sabiedrības viedokli, tradīcijām, normām. Vīrs izdzīvo, Bess mirst, bet viņa savu sūtību uz šīs zemes ir izpildījusi.

Iesaku visas šīs trīs filmas noskatīties visiem, kam atēdusies Holivudas filmu glance, neievainojamie supervaroņi un vēlme līdzdomāt.

Par Larsu fon Trīru

Larss fon Trīrs (LarsTrier, dzimis 1956.gada 30.aprīlī) ir dāņu kinorežisors un scenāriju autors. Nominēts vairākām balvām Kannu kinofestivālos par filmu "Šķeļot viļņus" (Breakingthe Waves, 1996), filmu "Dejotāja tumsā" (Dancer in the Dark, 2000) un filmu "Melanholija" (Melancholia, 2011).

1995.gadā LarsfonTrīrs kopā ar režisoru Tomasu Vintenbergu radīja  Dogmas 95 manifestu, kas paredz par galveno filmu veidošanas principu uzskata koncentrēšanos uz filmas tematiku, stāstu un aktiermeistarību, neatzīstot tādu metožu kā specefektu un dažādu postproducēšanas tehnoloģiju izmantošanu, kas pārāk atsvešina skatītāju. Viņi izveidoju "Pieticības zvērestu" un kas sastāv no 10 noteikumiem, kurus ir jāievēro katram, kas vēlas veidot filmu Dogma 95 stilā.

•    Filmēšanai jānorit paredzētā sižeta darbības vietā. Iepriekš sagatavotas dekorācijas un butaforijas nedrīkst izmantot, ja vien tās nav jau atrodamas vietā, kur notiek filmēšana.
•    Skaņu pēc filmēšanas nedrīkst montēt. Muzikālais pavadījums nav pieļaujams, izņemot tad, ja tas ir kā daļa no filmēšanas ainas (kāda skaņas avota, kas ainā ir izmantots).
•    Jāizmanto rokas kamera. Jebkādas nedabiskas kameras kustības, kas ir izdarītas ar palīglīdzekļiem, nav atļautas. Kamerai jābūt vietā, kur notiek darbība, nevis darbībai jābūt vietā, kur atrodas kamera.
•    Filmai jābūt krāsu filmai. īpašu apgaismojumu nav atļauts lietot (ja darbības vietā ir tik maz apgaismojuma, kad nevar neko redzēt, var lietot vienu lampu, kas ir klāt kamerai).
•    Optiskie paņēmieni (to vidū arī tālummaiņa) un filtri nedrīkst tikt lietoti.
•    Filmā nedrīkst parādīties neikdienišķas parādības un lietas.
•    Aizliegts laika vai ģeogrāfiskais sajaukums (piemēram, ainas, kas notika kaut kad, tad ainas kas notika agrāk, citur).
•    Žanru filmas nav pieļaujamas.
•    Filma jāuzņem akadēmiskajā 35 mm standartā.
•    Režisors nedrīkst parādīties filmas titros.