"Melancholia" (2011)

Patiesi meistarīgs emociju kāpinājums neizbēgamās bojāejas priekšā. Tāda ir skandalozā dāņu režisora Larsa fon Trīra filma „Melanholija”. Pilnīgākam iespaidam iesaku noskatīties uz lielā ekrāna.

Jau pašā filmas sākumā ar krāšņām palēninātās filmas ainām tiek paziņots par neizbēgamo – gigantiskā planēta Melanholija, kas ilgu laiku slēpusies aiz Saules, pēkšņi mainījusi orbītu un traucas pretī Zemei. Sadursme ir neizbēgama, bet, kamēr visas pasaules zinātnieku prāti pūlas izskaitļot patieso iznākumu, cilvēki – melanholiķi sagaida šo brīdi kā atpestīšanu no ļaunuma.

Justīne un Maikls ģimenes un draugu lokā svin kāzas, kuras no pirmā acu uzmetiena varētu kļūt par veiksmīgas un mīlestības pilnas ģimenes sākumu, taču līgavu aizvien spēcīgāk un spēcīgāk pārņem melanholija. Viņas destruktīvā uzvedība sākotnēji aizvaino māsas vīru, kas ieguldījis lielus līdzekļus, sarīkojot šīs kāzas, tad darba devēju, kas kāzās paziņo par Justīnes iecelšanu radošā direktora amatā, tad Maiklu, kuram nākas atstāt māju kāzu naktī. Justīne atsakās no visa, jo saprot lietu kārtību.

Justīne sākotnēji fiziski sabrūk, nav spējīga pati nomazgāties, pagatavot sev ēdienu, pilnīgi zaudē interesi pret sevi un apkārtējiem, viņa tikai guļ un naktīs pieceļas, lai raudzītos debesīs uz planētai tuvojošos spīdekli. Vienīgā, kas viņu nepamet šajā stāvoklī, ir māsa Klēra.

Melanholijas pārņemtā Justīne ir pārliecināta, ka pasaule ir ļauna un nav jānožēlo tās pilnīga bojāeja. Atšķirībā no savas māsas Klēras, viņas pasauli neveido tādas vērtības kā ģimene, bērni, grezna māja, veiksmīga karjera, labs izturēts vīns, Bēthovena mūzika vai Džona Evereta Millē „Ofēlija”.

Būtībā uz vienas ģimenes piemēra filmā tiek parādīts, kā cilvēki uzvedas vai pārdzīvo neizbēgamā tuvošanos. Klēras vīrs šķiet līdz pēdējam brīdim atsakās ticēt notiekošajam, optimisma un eiforijas pārņemts viņš vēro teleskopā tuvojošos planētu. Praktiskums un gatavība sagaidīt dzīves pārmaiņas liek viņam izveidot krājumus katastrofas brīdim, ja tas varētu notikt, lai ģimene pārgaidītu savā greznajā alā un izdzīvoto. Taču vēlāk, pamatojoties uz vērojumiem un izskaitļojumiem, pirmais, kurš izlemj izdarīt pašnāvību, jo vienkārši nespēj pieņemt bojāejas faktu kā tādu.

Klērai, atšķirībā no Justīnes, ir ko zaudēt, viņa sakopo pēdējos spēkus, lai mēģinātu atrast risinājumu bērna dzīvības glābšanai. Viņa ir neizsakāmu baiļu pārņemta. Klēra ir rituālu cilvēks, pat mirt viņa grib skaisti – uz terases ar vīna glāzi rokā mīļoto cilvēku lokā, skanot mūzikai. Viņa redz pasauli skaistu, labu, ziedošu, mīlestības un dzīvības pilnu. Klēra ir cilvēks, kurai svarīgi savas dzīves pēdējā stundiņā turēt mīļotā roku. Šādi cilvēki nav vieni, viņi veido ģimenes, viņiem ir bērni, viņi rūpējas par citiem un prot saņem citu mīlestību.

Justīne savukārt ir vienpatne. Savādi, ka šādi cilvēki ir it kā no citas pasaules, redz un jūt citādi. Uz Zemes viņi var fiziski izdzīvot tikai tad, ja kāds uzņemas par viņiem nesavtīgas rūpes. Šādus cilvēkus bieži vien sauc par egoistiem, savas mazvērtības kompensētājiem grandiozos projektos vai mākslā, bet vai tā ir? Melanholijas tuvošanās Justīnei piešķir spēkus un dvēseles mieru. Destruktīvisms vienmēr ir bijis viņas radošās iedvesmas pamatā (līdzīgi kā Trīram, ja gribat, līdzīgi kā Hitleram). Sadeg gleznotāju radītie mākslas darbi, mirst dzīvā radība, mirst cilvēki, nekā vairs nav. Tāda ir lietu kārtība.

Filmas noslēgums – kosmisks troksnis un abu planētu liktenīgā sadursme. Klusums. Tumsa. Nekā vairs nav.