Prom ārā zirgus zagt

Norvēģu rakstnieka un literatūrkritiķa Pēra Pētersona (Per Petterson, 1952) romānā „Prom ārā zirgus zagt” (R.: Zvaigzne ABC, 2012) stāstītājs ir Trunds Sanders – sešdesmit septiņus gadus vecs vīrietis, kurš apmeties vientuļā mājiņā netālu no upes. Šķiet, viņš aizbēdzis no pasaules, no dzīves, kas pamatīgi nogurdinājusi, un tagad bauda vientulību un paļaujas tikai uz paša spēkiem, lai savestu šo nopirkto lauku māju kārtībā. Aiz muguras veiksmīga karjera, divi izaudzināti bērni no pirmās laulības, tuvo cilvēku - otrās sievas un māsas nāve.

Trunds nekautrējas vietējiem stāstīt par savu dzīvi, lai viņi saprastu, ka viņš te ir palikšanu līdz pat beigām. Kā viņš pats atzīst – „Ļaudīm patīk, ka viņiem šo to pastāsta, bet pieņemamos daudzumos un atturīgā, uzticības pilnā intonācijā, un tad viņiem liekas, ka šo cilvēku pazīst, tomēr tā nav: tu esi viņiem zināms, jo viņu rīcībā ir fakti, bet izjūtu nav, viņi itin neko nezina par to, kas tu esi. Tad ļaudis izrīkojas tā, ka aizpilda faktus paši ar savām izjūtām, domām un pieņēmumiem, un tādējādi sacer jaunu dzīvi, kurā no tavējās ir tikai kāds mazumiņš, un līdz ar to tu vari būt drošībā. Neviens tev nevar pieskarties, ja tu pats to nevēlies.”

Šī rindkopa, manuprāt, vistiešāk raksturo P.Pētersona rakstības stilu. Viņš nemēģina pārstāstīt notikumus, faktus vai sava varoņa dzīvi. Autors visas grāmatas garumā uzbur un apraksta sajūtas, kas radās galvenajam varonim Trundam, kad viņš pārdzīvoja, piedzīvoja, iepazina pieaugušo pasauli. Atmiņu uzplaiksnījumi caurvij romānu. Un īpaši svarīgas Trundam ir atmiņas par kādu vasaru, kuru viņš pavadīja kopā ar tēvu lauku mājā, pirms tam, kad tēvs uz visiem laikiem pazuda no viņa dzīves. Tās vasaras smaržu, sajūtas, smeldzi un dzīvesziņu galvenais varonis paturējis prātā visu savu dzīvi. Tagad, atskatoties atpakaļ, viņš saprot, ka tas viss ir veidojis viņu kā personību.

Trunds maz atceras māti, ar kuru praktiski pavadījis visu bērnību Oslo dzīvoklī, taču tēva pamācības no tās vasaras prātā iededzinātas kā ar karstu dzelzi. Galvenais varonis atceras epizodi, kad viņam tika uzdots nopļaut zāli, tai starpā arī nātres, kuras bija izaugušas cilvēka augstumā. Trunds appļāvis tām apkārt, bet, kad tēvs apjautājies, kāpēc tā, atbildējis – tās dzeļ un sāp. Vārdi un rīcība, ko toreiz pateica un parādīja tēvs, palika ar Trundu uz visiem laikiem. Tēvs kailām rokām izrāva nātres un teica: „Tu pats taču nosaki, kad tev sāpēs.”

Lasot romānā par saules pielijušo vasaru, pļavu ar siena vāliem un ķipām, kuras nebija nemaz tik viegli kraut, smaržojošām egļu skujām, sviedru un sveķu piesūkušām drēbēm, acu priekšā iznirst reālistiskas ainas no lauku vides. Piesātināti zilas debesis, tik pat zilas kā tā apvidus ļaudīm, kas dzīvo Norvēģijā netālu no Zviedrijas robežas. Neviļus saskatu līdzību ar saules lutinātu Latvijas vasaru laukos, un nekas aprakstā neliecina, ka tā nevarētu būt. Autora dabas tēlojums atsauc atmiņā pazīstamās sajūtas no bērnības. Laikam tas arī ir, šīs grāmatas vērtīgums – sajūtas, pārdzīvojumi, kas nāk priekšā katram bērnam, ienākot pieaugušo pasaulē, pasaule, ko uztver ar visām maņām. Tik dziļi, reizēm, tik smeldzīgi.

Trunds Sanders pašreiz ir uz 21.gs. sliekšņa, bet atmiņās kavējas nemierīgajos kara gados, kad tiešās karadarbības Norvēģija nepiedzīvoja, taču piedzīvoja nemieru, vācu karavīru posteņus un dzīvošanu nemitīgā uzraudzībā. Dārgi, kas nāca no Zviedrijas pierobežas, nevēstīja ne par ko labu. Teiciens un reizē arī grāmatas virsraksts „Prom ārā zirgus zagt”, kā vēlāk Trunds uzzināja, nāk no pretošanās kustības, kurā bija iesaistījies viņa tēvs. Viens no Trunda tēva uzdevumiem bija kalpot par kurjeru, naktīs paslepus šķērsojot Norvēģijas-Zviedrijas robežu un nesot sev līdzi katrreiz kādu citu slepenu paku.

Vēl viena mācība, ko Trunds atceras uz visu mūžu, ir tēva teiktais stacijā, kur viņi atvadījās uz visiem laikiem: „Cilvēks ar laiku iemācās to, ko dzīve prasa. Tev jāņem tā tāda, kāda ir, un jāatceras, un pēc tam jāpārdomā, un nav jāaizmirst, un nav jājūt rūgtums. Tev domām ir brīva vaļa.”  Viens no vēstījumiem romānā ir šī viedā atskatīšanās uz dzīvi bez rūgtuma, pieņemot vecumu kā neizbēgamu posmu cilvēka dzīvē. Laiks, kas katram mums pienāks, un vienīgais spēks, lai saņemtos un disciplinētu sevi servēt galdu vakariņām vienatnē, uzvilkt tīru baltu kreklu, nodoties saimniecības iekārtošanai, ir mūsu izdzīvotie un līdz dziļākajam sirds kaktiņam izjustie mirkļi atmiņās.

Romāns lasāms ļoti raiti, valoda viegla, bet bagāta. Beigās jāsecina, ka Pēra Pētersona grāmata „Prom ārā zirgus zagt” ir kā labs vīns, atlikta nost pēc izlasīšanas, vēl ilgi, ilgi saglabā pēcgaršu. Hmm, būs jālūkojas vēl pēc kāda šī autora darba …