Salvadors Dalī „Apslēptās sejas”

Izlasīju nesen latviešu valodā iznākušo kataloņu mākslinieka, sirreālista Salvadora Dalī vienīgo romānu "Apslēptās sejas" (2011). Interesējoties par mākslu un literatūru tas ir neizbēgami, jo kā pats autors grāmatas pašā pirmajā teikumā paziņo: „Katrs, agrāk vai vēlāk, liktenīgi saskarsies ar mani.”

Valoda - praktiski neviena vienkārša paplašināta teikuma, tikai salikti sakārtoti un salikti pakārtoti, un vēl ar 3-4 palīgteikumiem. Nemitīgas redzes gleznas, asociācijas, salīdzinājumi. It kā nevis rakstītu, bet gleznotu ar vārdiem. Katru sīkāko detaļu dabā, cilvēka sejas mīmikā, asociācijās un autoram raksturīgajos nomoda sapņos „izglezno” ar smalku labas kvalitātes (lai nesaķep) otiņu. Sākumā bija pagrūti, jo lasīšana prasīja nedalītu uzmanību, lai uztvertu domu pilnībā, bet tad aizrāva.

Romāns stāsta par Francijas aristokrātu likteņiem Eiropai nevieglajā laikā posmā no 1934.gada līdz 1945.gadam. Uzmanības centrā indivīdu morālās ciešanas, vērtību paradigmas maiņa sabiedrībā kara un pēckara gados, visu upurēt spējīgā mīlestība un kaislības no trausli romantiskām, tikko tveramām līdz erotizētām un pat perversām.

„Apslēptās sejas” ir trāpīgs nosaukums, jo tieši šī sejas ietērpšana maskā (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) nospēlē liktenīgo lomu vairāku pāru attiecībās. Daiļdarba galveno varoņu grāfa Ervē Grandsaijas un Solanžas de Klēdas neparastā saspēle, kā arī abu principi un godkāre ir tie, kas neļauj palikt kopā un noved pie Solanžas bojāejas. Ne viens, ne otrs nav gatavs līdz galam atklāt savu patieso seju, patiesās jūtas un nodomus.

Pirmskara Francijas aristokrātu sabiedrību Dalī trāpīgi raksturo ar citātu: „Vairāk neviens nekala plānus: cēlās augšā vēlu, lai neatmodinātu godkāres sastingušos spārnus, un tos aizkavēja vēlāk dodiet gulēt, lai neatmodinātu sirdsapziņas balsi.”

„Garlaicība kombinēta ar bailēm kļūst par bīstamu spēku.”

Dalī allaž ir saistījušas neparastas, lielas personības, labais un ļaunais ģēnijs, tāpēc gan gleznās, gan publicistikā, gan arī šeit romānā viņš ieskicē Hitlera tēlu. Tas ir pavisam citāds raksturojums, nekā vēsturiski mums to pieņemts uzskatīt. Manuprāt, daudz psihoanalītiski dziļāks.

„Hitlers grib karu, - viņš teica, - nevis lai uzvarēt, bet lai zaudētu. Viņš ir romantiķis un mazohists vienā personā: viņam, varonim, vajadzīgs fināls, iespējami vēl traģiskāks nekā Vāgnera operās. Zemapziņas dzīlēs Hitlers no visas sirds alkst pēc tāda gala, kad ienaidnieka zābaks sadragā viņa seju, kurā, starp citu, uzspiesta traģiskas nāves zīme.”

Dalī darbi: Mae West seja (1935) & Kara seja (1940)

Savā daiļradē Dalī nereti piesauc sava laika psiholoģijas ģēniju Freidu, kā arī viņa atzinumus veiksmīgi izmanto savu tēlu raksturošanai, jo „automātiskās darbības vienmēr pravietiski nešaubīgi atsedz mūsu domas, mūsu dvēseles noslēpumus.”

„Tāds ir cilvēks! Stingru mugurkaulu, kaislīgs mīlestībā, nāves bailēm, tālu asiņainu priekšnojautām, apslēptu seju un allaž spārnos starp debesīm un elli savas esības meklējumos!”

Pagājušā gadsimta 30.-40.gadu aina zināmā mērā radīja nostaļģiju pēc nesenā pagātnē vēl sabiedrībā pazīstamām reālijām un ieradumiem, bet mūsdienās gandrīz jau pavisam aizmirstiem. Piemēram, ar roku rakstītas vēstules, kurām klāt pievienoja izgriezumus no avīzes vai žurnāla, lai draudzenei pastāstītu par kādu notikumu.

Vēl daži citāti no romāna, kas uzrunāja:

„Uzvarētājam – nospiestam uz ceļiem, tomēr spējīgam palikt uz vienlīdzības pakāpiena ar uzvarētāju – neuzspiež noteikumus.”

„ .. laimīgie vienmēr dzīvo vidū, tāpat kā nolādētie: debesis tāpat kā elle vienmēr atrodas pašā centrā.”

„ .. nekad nevajag apspriest to, kas pieder tikai pašam ...”

„Es vienmēr esmu sapņojis par māju, kur visi durvju rokturi būtu no tik nespodra un oksidēta masīva zelta, ka nevienam nekad tas pat prātā neienāktu. No kaislības, ko apstājusi tikai oksidēta neauglība: lūk, greznība!”