Brāķa cilvēki brāķa sabiedrībā

Tā nu reiz ir sanācis, ka esmu audzi laikmetā, kurā par vērtībām tika pieņemts uzskatīt: darba mīlestību, strādīgumu, čaklumu, saticību, ģimeniskumu un savstarpējo cieņu. Sabiedrības etalons bija cilvēks ar neizsmeļamu enerģiju, izcilām prāta spējām, erudīciju. Diemžēl, skaudrā realitāte ieviesa zināmas korekcijas šādos uzskatos un, kā izrādījās, panākumus un atpazīstamību var gūt arī ar intelektu ne pārāk apdāvināti cilvēki, ja vien ir pietiekama drosme un nekaunība.

Taču, ir arī trešā grupa – tādi, kuri nav apdāvināti ar kādiem īpašiem talantiem, ne arī tiem ir drosmē un nekaunība.  Garā un uzskatos naivi, bet joprojām cilvēki, sabiedrības locekļi, vēlētāji un kuriem ir tādas pašas vēlmes dzīvot zem vienas saules un vairoties.  Lai arī ilgu laiku šī sabiedrības daļa dzīvoja kaut kur „tur”, pēdējā laikā arvien biežāk dzird tos pieminam vai nu politiķu un ministru runās, vai absolūti neieinteresētos pušu, kā piemēram, Dž.Sorosa sponsorētos pētījumos. It kā nebūtu jau nekas īpašs, ja vien šī sabiedrības daļa nebūtu tik iespaidīgi liela un kuras eksistences pamatā nebūtu pārtikšana no pabalstiem un atvieglojumiem, citiem vārdiem sakot, parazitēšana uz pārējās sabiedrības rēķina.

Talanti un prāta spējas.

Kādreiz esat sastapies ar tādu uzdevumu, kura risināšanai liekas „nepietiek” vienas galvas? Tik daudz mainīgo, faktu un informācijas, tik daudz kas jāizlasa un jāsaliek viss kopā, lai veidotos rezultāts. Pazīstama sajūta? Tomēr, daļa sabiedrības ne ar ko tādu nav saskārusies. Tanī pat laikā, sabiedrība apbrīno finanšu shēmotājus, tirgus analītiķus, ārstus vai arī ne mazāk apdāvinātus jomas speciālistus, par kuriem varētu teikt – kā to varēja izdomāt?! Lūk, var! Bet, liela daļa, pat ļoti liela daļa – nevar. Un, ne jau tāpēc, ka negrib, bet tāpēc, ka tiem ģenētiski pietrūkst dažu zobratiņu, lai to varētu.

Bībelē pieminēti „talanti” - garīgas vai fiziskas dotības, ar kurām Dievs ir apveltījis vien dažu cilvēkus. Pārējie, var tiekties un lūgt uz šiem talantiem, vai pat iedomāties, ka tādi piemīt, bet rezultātā, ar sūro darbu iegūtās spējas vien par niecīgu daļu izcelsies uz kopējā fona. Ar talantiem jāsaprot, tiešām Dieva dāvanu, kuras pamatā ir neizmērojama motivācija un enerģija, spēja saskatīt cēloņu-seku likumsakarības intuitīvā līmenī. Bet to taču var iemācīties? Jā var, bet arī spēja mācīties, atcerēties (momorize, запомнить) un galvenais spēt vajadzīgā brīdī atsaukt atmiņā (recall, вспомнить)  ir talants, jo cilvēkam ir tendence ar laiku iemācīto aizmirst.

Nevajadzētu jaukt cilvēkus apveltītos ar talantiem, ar haļavščikiem. Pēdējiem tiešām var paveikties ar vienu, diviem, varbūt neskaitāmiem darījumiem, taču katram ir skaidrs, ka netalantīgs cilvēks apsēžoties pie klavierēm nespēs ilglaicīgi, nejauši trāpīt pa tādiem taustiņiem, lai veidotos audiāli labskanīga melodija.

Zinātnē pieņemts uzskatīt, ka šādu talantu esamību vai neesamību nosaka ģēni. Mazāk zinātniskāk – apkārtējā vide, piemēram, dzeramais ūdens. Bēdīgākais šinī stāstā ir tas, ka cilvēki, kuri apveltīti ar talantiem to neaptver un nosoda tos, kuriem šādu talantu nav.

Brāķis.

Lai atklātu sevī talantu ir jāveltī ievērojams laiks intelektuālām vai fiziskām nodarbēm. Tā kā tas nav ne jautri, ne interesanta, daļa sabiedrības to uzskata par apgrūtinājumu un izvēlas vienkāršāko ceļu – samierinoties ar dzīves pabērna lomu. Iespaidīga loma ir arī apkārtējai sabiedrībai un videi. Tomēr, pastāv liela daļa sabiedrības, kuri spēj veikt vien vienkāršas darbības, tā saucamie „normālie” cilvēki, jeb „brāķi”. Evolūcijas gaitā šie „normālie” cilvēki tik tālu degradējās, ka vairs retais spēj par sevi parūpēties, sevi pabarot bez apkārtējo palīdzības. Dodiet darbu! Nē, mīlīši, ne jau darbu jums vajag, jums vajag līdzekļus iztikai. Un tam der, gan vienkāršs, mazkvalificēts darbs, gan pabalsti. Kā izrādās, spēja koncentrēties arī ir talants. Diemžēl, mazkvalificēts darbs, darbs ar lielu (neuzmanības) kļūdu koeficientu vairs nav pieprasīts, atliek – pabalsti.

Šādu cilvēku, „brāķu” ir daudz, un tādu kļūst arvien vairāk un, visticamāk, tieši tamdēļ pēdējos gados vērojama tendence par tiem runāt. Atšķirībā no dzīvniekiem, kuri ja nespēj sevi apgādāt – iet bojā, cilvēki cielē, lai atņemt tiem, kuriem ir, sociāli pieņemamā (pabalsti) vai nepieņemamā (krimināls) formā. No sazvērestību teorijām izriet, ka pārtikas apgāde ar laiku paliks lielo korporāciju ziņā, savukārt, lai pie tās tiktu, būs jābūt apveltītam ar kādu talantu. Liela daļa "normālo" iedzīvotāju nav apdāvināta. Lai arī kā tas nepatiktu, nākotne pieder ģenētikai. Un, pavisam iespējams, nākotnē, ja ģimene vēlēsies pēcnācējus, tos varēs sakomplektēt ar tādiem talantiem, kādus uz to brīdi noteikts globālā valdība, vai arī dzemdēt būs atļaut vien tad, ja ģenētiski būs noteikts kāda talanta esamība. Planēta nespēj uzturēt nevis tik daudz cilvēku, bet tik daudz „brāķu”, kuri savā plānprātā izšķiež dabas resursus, lai vien apmierināt savas ar vien pieaugošās iegribas.

Zelta miljards?

Uz planētas dzīvot 7 miljardi iedzīvotāju. ASV – 310 milj., Kanāda – 34 milj., Austrālija – 22 milj. EU 500 milj. Japāna – 127 milj. Ķīnā – 1.3 miljardi, Indijā – 1.17. miljardi.

Teorija par „zelta miljardu” pirmo reizi izskanēt Romas kluba sanāksmē, pagājuša gadsimta vidū. Teorijas pamatideja, ka līdz ar pieaugošo iedzīvotāju skaitu un rezultātā arī pieaugošiem nacionāliem un sociāliem konfliktiem, nacionālās valstis vairs nespēs tikt ar to visu galā un lūgs (ANO?) izveidot pasaules valdību, kura „kauktā” samazinās iedzīvotāju skaitu.  Pēc krievu zinātnieka Sergeja Kara-Murza (dz. 1939.) uzskatiem zelta (iedzīvotāju) miljards patērē vislielāko planētas resursu daļu. Ja kaut puse no planētas iedzīvotājiem sāks patērēt tādu pašu resursu apjomu, to acīmredzami sāks pietrūkt. Lai arī visiem ir dotas vienādas tiesības, tikai retam ir dotas tādas iespējas. Tātad, tikai katrs septītais ir derīgs!