Demokrātijas robežas

Demokrātija

Demokrātija ir valsts pārvaldes forma, kurā varu īsteno tauta - piedaloties vēlēšanās, balsojumos, referendumos vai deleģējot pārstāvi [1]. Demokrātija tās klasiskā izpratnē radās Grieķijā daudzus jo daudzu gadsimtus senā pagātnē. Demokrātijas modelis, kurš izveidojās un attīstījās 17. un 18. gadsimtā, krasi atšķiras no Antīkās Grieķijas modeļa, un šo demokrātijas modeli sauca par aizsardzības demokrātiju. Tā pamatā bija indivīda brīvības palielināšana. Šāds demokrātijas modelis gan ierobežo valsts varas iejaukšanos privātajā dzīvē, gan teorētiski dod pilsoņiem iespēju dzīvot tā, kā viņi to vēlas.

Varētu pat nodomāt, ka 18. gs. sāka mazināties baznīcas varas ietekme un tā pārgāja liela kapitāla turētājiem, ko mūsdienās varētu nosaukt par oligarhiem.

Vārda brīvība

Vārda brīvība ir vienas no pamattiesībām, ko paredz Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. Plašākā nozīmē ar to saprot tiesības brīvi un publiski jebkādā veidā paust viedokli vai ierosināt darbību, šo tiesību izmantošanas procesā tiekot aizsargātam no jebkādiem centieniem šī viedokļa paušanu nepieļaut. Vārda brīvība sevī iekļauj cenzūras aizliegumu.

Vispārējā cilvēktiesību deklarācija ir dokuments, kuru ANO pieņēma 1948. gadā. Interesants fakts, ka 1948. gadā ANO pieņēma rezolūciju ar aicinājumu izveidot ebreju valsti (Izraēlu) britu Palestīnas mandātā, kas arī tika izdarīts stundu (!) pirms mandāta beigām [3].

Kapitālisms

Kapitālisms, savukārt, ir ekonomiskā sistēma, kurā kapitāls (nauda, īpašumi) pieder privātpersonām nevis valstij vai kādai kopienai (piemēram, baznīcai). Kapitālismu mēdz dēvēt arī par brīvo tirgu, kurā cenas nosaka konkurence, savukārt piedāvājumu – pieprasījums.

Lai arī demokrātija nebūt nav ideāla, vismaz ne tāda, kāda attīstījās 18. gs., tomēr, kā savulaik izteicās Abrahams Linkolns (1809 - 1865) – nekas labāks nav izdomāts. Savukārt, kāda tautas gudrība – „Gudri dirst nav malku cirst” - liek aizdomāties, ka tiklīdz pilsonis vairs neizjūt tiešo apdraudējumu (kara draudus), tā ātri vien iegrimst mietpilsonībā un paliek kūtrs piedalīties politiskos procesos, vai arī gluži vienkārši nav spējīgs izprast pieņemto lēmumu konsekvences. Kā rezultātā, lēmumu pieņemšana tiek uzticēta tautas kalpam.

Kam gan, laika gaitā nav mazinājusies ietekme – sekss, vara un nauda.

Demokrātijas robeža

Neiedziļinoties demokrātijas attīstības vēsturē un neanalizējot tās priekšrocības un trūkumus, bet prātojot par demokrātiju un kapitālismu (kaut vai tādu, kāda tā ir Latvijā), pavisam drīz var nonākt pie domas pavediena lūzuma, kam seko – „jā, bet…”. 

Piemēram - „tu vari brīvi izteikties”. Jā, bet:

• tu nedrīksti aizskart cita cilvēka tiesības brīvību;
• tu nedrīksti kādu nomelnot, jo pat ja tas ir acīmredzams, kamēr tiesa nav lēmusi, tas nevar būt neapstrīdam apgalvojums;
• tu vari izteikties, bet ne vienam nav pienākums sadzirdēt;
• tev jābūt gana daudz „kāposta”, lai tavu viedokli vispār kāds ņemtu par pilnu;

Piemēram – „vara pieder tautai”, Jā, bet:

• nekur nav teikts, cik ātri un kvalitatīvi kaut kas jādara;
• kas ir tauta? Es, tu? Nē, vēl ir viņi un viņas, kas domā savādāk;
• ja tu būtu viņu vietā, visticamāk darītu līdzīgi;
• tu vari izvēlēties no tā, ko tev piedāvā, nevis no tā, ko te vajag;
• darba līgums ir svarīgāks pa šo apgalvojumu;

Piemēram – „vēlēšanās tiek izlemta tautas griba”. Jā, bet:

• tikai tās tautas daļas, kuri uz vēlēšanām atnāk;
• ievēlot „kaut ko”, kuri spēja noalgot spējīgus runasvīrus;
• tu vari nebalsot, tad tavā vietā izlems;
• tu vari iecelt, bet ne atsaukt;

Piemēram – „cilvēks var būt laimīgs”, Jā, bet:

• laime ir individuāla, savukārt demokrātija ir sociāla;
• valstij jāmaksā nodokļi, līdz ar ko ir jāstrādā (varbūt ne tādu darbu, kurš dara prieku);
• tev jākrāj pensija, ja gribi vecumdienās arī būt laimīgs;
• tu nevari aiziet uz kaimiņa dārzu pēc kartupeļiem;

Piemēram – „cenu nosaka konkurence”, jā bet:

• ja konkurentu ir daudz, nevis daži veikalu tīkli;
• visiem vajag zīmolus, pat ja tie darināti Turcijā;
• ražošanas izmaksas ietekmē arī energoresursu cena (kur vārds konkurents tiek bieži vien aizstāts ar partners);
• mietpilsoniskā domāšana ir tāda, ka izvēlas daudz un lēti;

Piemēram – „tu vari kļūt bagāts”, jā bet:

• uz citu rēķina, nevis ar savu darbu;
• tev būs jādalās. Ja ne ar bandītiem, tad ar valsti noteikti;
• vari tikai tiekties, neizlienot no vāveres riteņa;
• vari kļūt arī nabags;

Šādu prātojumu rezultātā, nonācu pie dažām atziņām

Pretēji demokrātijas pamatnostādnei par pilsoņu ieceltu pārstāvi (deputātu), tāds jau netiek izvirzīts no tautas, bet gan tautai ir jāizvēlas viens no finanšu grupējuma (partijas) izvirzītu politiski vai ekonomiski angažētu runasvīriem (piemēram, tautā mīlēts aktieris).

Tauta var piedalīties tikai dekoratīvo lēmumu pieņemšanā, piedaloties referendumos. Piemēram, tauta var nobalsot par otru valsts valodu, bet visticamāk nav mehānisma (vai tāds nedarbojas), ka varētu nobalsot par nodokļu samazināšanu vai atcelšanu.

Produkta vai pakalpojuma cenu nosaka nevis ražotājs vai pircējs, bet gan veikalu tīkls. Tas ir tikpat mistisks veidojums kā banka, kura nerada nedz naudu, nedz vērtību, bet pamanās spekulāciju rezultātā (iespējam kropļojot tirgu) pavisam legālā veidā nopelnīt.

Latvijā nav politiskās kultūras ir tikai ekonomiskās intereses, kas realizē politiskos mērķus.

[1] http://lv.wikipedia.org/wiki/Demokr%C4%81tija
[2] http://www.gudrinieks.lv/referati/eseja-domraksts/demokratijas-butiba-un-tas-problemas.html
[3] http://lv.wikipedia.org/wiki/Izra%C4%93la
[4] http://en.wikipedia.org/wiki/Capitalism