.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
Nepamanīšana
Te nav stāsts nedz par soļu skaitu, nedz stāviem, bet par to, cik maz spējam koncentrēties uz tām lietām, ko darām, un par to, cik maz pievēršam uzmanību un atceramies detaļas. Izskatās, prāta neatkarība ir atkarīga no labas atmiņas un uzmanības.
Šodien, braucot uz darbu, domāju, cik daudz mēs tomēr nepamanām sev apkārt. Nolēmu veikt eksperimentu un 15 minūtes maksimāli koncentrēties uz visu, kas notiek ap mani un ar mani. Teikšu uzreiz, tas nemaz tik viegli nav. Domas, cilvēki, trokšņi, garām braucošās mašīnas, signāli – viss novirza uzmanību.
Pamēģiniet kaut vai saskaitīt, cik daudz soļu veicat no automašīnas vai sabiedriskā transporta līdz biroja durvīm. Man no tramvaja līdz biroja durvīm sanāk 1255 soļi. Tev cik? Pirmais pret ko atduries, nav iespējams iet normālā tempā un pie sevis izrunāt trīszīmju kārtas skaitļus. Tātad, vajadzīga kaut kāda sistēma, lai neapstājoties saskaitītu visus soļus. Pa desmitiem, tad simtiem, tad tūkstošiem. Ahā, tātad tagad es droši zinu, ka arī pavisam vienkāršām lietām ir nepieciešama sistēma.
Vēl viens vērojums. Visiem uzņēmuma darbiniekiem darba dienas laikā sarunas laikā tā starp citu uzdevu vienkāršu jautājumu, cik stāvu ir ēkai, kurā atrodas mūsu birojs. Ziniet, neviens nebija pamanījis, ka mēs jau vairāk nekā divus gadus katru rītu veram durvis piecstāvu ēkai. Es arī nezinātu pareizo atbildi, ja vienreiz nepaceltu acis un apzināti nepiefiksētu kāda veida un cik stāvu ēka tā ir.
Īstenībā, te nav stāsts nedz par soļu skaitu, nedz stāviem, bet par to, cik maz spējam koncentrēties uz tām lietām, ko darām, un par to, cik maz pievēršam uzmanību un atceramies detaļas. Turklāt atmiņas spējas ar katru dzīves gadu samazinās, jo esam prom no aktīvās apmācības procesa un vairs netrenējam savu atmiņu. Turklāt viss mūsdienās tendēts, lai aplaimotu cilvēka prāta slinkumu. Telefona numurus mums nav jāzina no galvas, jo visus var ierakstīt SIM kartē. Vietnēm tīmeklī var pievienot grāmatzīmi. Radu, draugu, kolēģu dzimšanas dienu datumus pačukst priekšā sociālie tīkli utt.
Hmm, izskatās, prāta neatkarība ir atkarīga no labas atmiņas un uzmanības.
Pirmkārt jau prieks, par šādas lapas pastāvēšanu! :) Netīšam uzgāju vienā lapā, kur bija Latvijas blogu reitingu pārskats.
Bet runājot par tematu - nepamanīšana.
Tas ir koks ar diviem galiem!
Ja mēs pieejam filozofiski šai tēmai, tad jā protams. Mēs savā ikdienā nepamānām daudzas lietas sev apkārt. Interesantus un labus cilvēkus, dabu, skaistas ēkas utt. Un tas ir skumji.
Bet jāsaprot, ka nepamanīšana ir evolūcijas gaitā izstrādājusies stratēģija, lai spētu "filtrēt" informāciju mums apkārt. Gluži kā viens cilvēks nevar apgūt visas profesijas, tāpat viens cilvēks nevar koncentrēties uz visu, apkārt esošo pasauli.
Bez "nepamanīšanas" mēs nespētu koncentrēties uz uzdevumiem un prioritātēm, kuras ir svarīgākas. Iedomājieties par pasauli, kurā mēs nespētu ignorēt nevienu ienākošo e-pastu, nevienu fona troksni, nevienu sarunu pie blakus sēdošā galdiņa.
Bet reizēm ir labi apstāties un pavērot pasauli mums apkārt, lai spētu novērtēt mirkli, kurā dzīvojam! :)
Pastāv viedoklis, ka cilvēks visu redz un dzird, tikai neinterpretē, līdz ar to arī rodas priekštats, ka daudz ko nepamanām. Par pierādījumu tam ir gan hipnozes laikā "izvilinātās" atmiņas, gan arī draudu pamanīšana tādā redzes leņķī, kurā droši varētu teikt, ka nekādas detaļas izšķirt nevar.
Tā labā ziņa, ka iespējams vērīgumu var uztrenēt, tā sliktā, ka to var ietrenēt līdz zināmam vecumam. Bet mēģināt noteikti ir vērts!
Par to vērīguma trenēšanu līdz zināmam vecumam es negribīgi piekrītu! :) Ja doma ir 60 vai 70 gadu vecums, tad iespējams.. bet principā jaunas lietas iemācīties un trenēt vērīgumu mēs varam visu laiku - 30, 40, 50 gados un ja paveicas ar "prāta veselību", tad arī ilgāk. Tikai izdarīt to paliek arvien grūtāk un grūtāk. Vairāk pūles jāpieliek!
Bet vai tas, par ko uztraucāmies, ka būtu jāpamana, patiesībā arī ir jāpamana? Vai vecumdienās tā neveidojas ieradumi bažīties par jelkatru sīkumu, kas nepamanīts? Bet varbūt tā ir kāda slēpta vēlme vietā un nevietā kontrolēt apkārtējo vidi, kur zināšanas kā nekā ir arī ierocis- tipa: "Redzi, es zinu, cik pakāpienu ir līdz debesīm, es zinu vairāk, tātad laikam esmu gudrāks par Tevi, klausiet mani!"
Bet kam man zināt, cik, piem., Saules Akmens ēkai stāvu, ja man tajā Akmenī nav nekādu darīšanu!? Un, ja arī būtu, pietiktu zināt, līdz kuram stāvām jāuzkāpj. Nepiegružojiet atmiņu un pie reizes iztīriet arī savus datorus no liekā un nevajadzīgā. Un, starp citu, ja par datoriem, tad vismaz tiem uz Darbvirsmas nav vēlams saglabāt failus jeb informāciju (tikai ikonas)- lai prātiņš tam nebojājas. Varbūt tajā visā ir kaučkāda līdzība ar cilvēka smadzenēm, to vēlamo un nevēlamo noslogojumu?
Te drīzāk runa par pamanīšanu vai nepamanīšanu tieši tā, kas notiek ar tevi vai taviem līdzcilvēkiem vai tavu darba vietu, māju, valsti u.tml. Kas notiek ar atmiņu,kad tā pie katras izdevības tiek atslogota no informācijas, ko it kā vajadzētu iegaumēt, bet var jau arī saglabāt kādā ierīcē vai vietnē. Respektīvi, vairs nav paļaušanas uz sava prāta spējām, bet gan uz kaut ko, uz kādu.
Lieks vai vajadzīgs, subjektīvs jautājums.
Neuzskatu, ka atmiņu vispār var ar kaut ko lieku piegružot, datoru un tā darbavirsmu gan.