Ikona sev un citiem - Frīda

Meklējot Frīdas Kālo fotogrāfijas internetā, atradu un pretnostatīju šīs divas, kas, manuprāt, lieliski parāda viņas raksturu. Pirmā pašpuiciska, neatkarīga, brīva no sabiedrības aizspriedumiem, pilna netikumiem, neievažojama stereotipu robežās, otra – parasta, sirsnīga, sievišķīgi pazemīga, rātna, romantiska, ģimeniska.

Ja Tu vēl nezini neko par Frīdu, tad īsumā -

Frīda Kalo (Frida Kahlo; dzimusi 1907. gada 6. jūlijā Mehiko, mirusi 1954. gada 13. jūlijā Mehiko) bija meksikāņu gleznotāja. Dzimusi vācu imigranta Gilijermo Kalo un spāņu un indiāņu jauktenes - vietējās meksikānietes Matildes Kalderonas ģimenē. Īstajā vārdā - Magdalēna Karmena Frīda Kalo i Kalderona (Magdalena Carmen Frida Kahlo y Calderón). Gleznojusi jauktā reālisma un simbolisma stilā, ietekmējoties no Meksikas indiāņu mākslas. Tiek pieskaitīta arī pie sirreālistiem, kaut arī pati Frīda Kalo to noliedza. Komunistu atbalstītāja. Viena no feminisma ikonām. Sešu gadu vecumā pārcieta poliomielītu, tāpēc kliboja ar vienu kāju. 1925. gadā cieta autokatastrofā un guva nopietnus ķermeņa bojājumus. Pārcieta kādas trīsdesmit operācijas. Atrodoties slimnīcā, sāka nodarboties ar glezniecību. Visu atlikušo mūžu cieta no periodiskām sāpēm. 1929. gadā Frīda Kalo apprecējās ar monumentālistu un kubistu Djego Rivjeru. Viņu īpatnējās mīlestības-naida attiecības turpinājās 25 gadus, vairākas reizes šķiroties un atkal dzīvojot kopā. Neskatoties uz fiziskajiem defektiem, Frīda Kalo, tāpat kā Djego Rivjera, bija aktīva un nepastāvīga seksuālajā dzīvē, kā arī atklāta biseksuāle.1937. gadā Frīda Kalo uzņēma no PSRS izraidīto Ļevu Trocki. 1954. gadā Frīda Kalo mira no plaušu karsoņa. http://en.wikipedia.org/wiki/Frida_Kahlo

Man viņa atklājās kā sieviete, kas savu sakropļoto ķermeni padarīja par ikonu un savas sāpes par mākslu. Tas izskaidro daudzos pašportretus, kas vairumā tapuši guļot gultā, kurā sevi iztēlojās sadalītu pa gabaliem, ar uzšķērstām iekšām, apaugušu ar zāli un liānām.

Pagājušā gada vasarā aizrautīgi lasīju latviski iznākušo Keitas Breivermenas grāmatu „Es, Frīda” (2007) un tā šķita kā mākslinieces dienasgrāmata. Ļoti veiksmīgs darbs. Daži fragmenti –

„Viņi teiks, ka es smēķēju cigaretes un marihuānu, lamājos, ķērcu kā vārna visās man zināmajās valodās, aizrāvos ar morfiju un demerolu, tekilu un pulki, sievietēm un vīriešiem. Es tikai paraustīšu savus iedomātos plecus un atbildēšu, ka esmu ūdens sieviete, nevis kuģis, ko var stūrēt vai iznomāt citiem.”

„Esmu pārkāpusi audekla robežas, - paziņoju. – Tagad es strādāju prombūtnes valstībā. Tie nav meli. Drīzāk aptuvens pieņēmums. Laulība ir apmaiņa. Mūsu dzīvēs, kādas mēs tās uztveram, trūkst stingri noteiktu vērību. Mēs dāvājam viens otram pieņēmumus, nojausmas. Ja šīs nožēlojamās vinjetes ir saprotamas, mēs esam laimīgi. Kad mūsu krāpšana ir atmaskota, mēs iztēlojamies sevi par upuriem. Robeža starp apmierinātību ar dzīvi un žiletes asmeni vēnā ir nemanāma.”

„Viņi teiks – viņa rotājās ar ziediem, sēja matos košu lentu pušķus. Viņa ģerbās kā uz svētkiem. Klausieties! Ne jau par to ir runa. Es spraudu matos veselus puķu dārzus, kas bija kā no smadzenēm izdīguši augoņi. Rodājos ar orhidejām nevis priekam, bet sērām. Katru dienu es gatavojos savām bērēm. Gleznoju sevi kopā ar putniem, ar ērķšķu kaklarotu un ar aku, kas izgrebta vietā, kur bija mana sirds, kas izgriezta kā ar skalpeli.”

Tiem, kam grāmatas lasīt neatliek ne laika, ne gribēšanas var noskatīties mākslas filmu „Frida” (2002) ar Selmu Hajeku titullomā. Par filmu - http://www.imdb.com/title/tt0120679/  

Mans lielākais atradums no video materiāliem ir filmējums pašas Frīdas dzīves laikā.