Izteikta Nīderlandes snobu un bagātu cilvēku pilsēta, viena no dārgākajām dzīves ziņā visā valstī. Toties ļoti sakopta, rimta, pilsēta – dzīves baudīšanai ar neskaitāmiem veikaliem, kafejnīcām un mākslas saloniem.
Vienmēr esmu domājusi, garām braucot, kas tas par interesantu namu, kura dārzs un paša fasāde atgādina Gaudi mākslas šedevrus Barselonas parkā - no mazām krāsainām flīzītēm un akmentiņiem izliktas mozaīkas, skulptūras, izgreznoti soli un celiņi. Tad nu izrādās tā ir baznīca.
Pasākums Baznīcu Nakts, kas šogad norisinājās pirmo reizi un tikai pagaidām Rīgā, notika līdzīgi kā Muzeju nakts, kad dažādu konfesiju dievnami vēra durvis apmeklētājiem 6.jūnijā no 18:00 līdz 24:00. Ar ko sākt iepazīt? Sākam ar pašu tuvāko apkaimi un tajā esošajām draudzēm. Sarkandaugavā atrodas trīs dievnami – luterāņu, katoļu un pareizticīgo (pēdējais apmeklētājiem tonakt bija slēgts).
Florencē jeb Firenze, kā tiek norādīts uz ceļa zīmēm, ieradāmies siltā un saulainā dienā. Neskatoties uz to, ka bija jau oktobra pēdējie datumi, varēja droši iztikt bez virsjakas. Kā jebkurai vietai, arī Florencei ir ticējumi. Viens no tiem ir bronzas cūkas šņukura paberzēšana.
Produktu svētīšana arī bieži vien stāv pāri jelkādam saprātam un no simboliskās jēgas par olu un maizes svētīšanu sen kā pāraugusi par ko vairāk, jo stiepts tiek viss – kilogramiem sāls, gaļas ruletes, galerts, desmitiem olu, konfektes un šņabis. Tas nekas, ka pēdējais iegādāts visnotaļ apšaubāmā ceļā. Dievs visu piedos. Un piedos jau arī, ja vien cilvēks garā ir stiprs.
Starp retajām sniega salām spraucas ārā zaļi asni, sniegpukstenīši zied pilnā sparā un debesis bezgalīgi zilas virs vēl aizsalušā Mazā un Lielā Ludzas ezera, virs senā pilskalna, baltajiem katoļu baznīcas torņiem un mums. Bet pie tilta, kas savieno abus ezerus, kuru ielokā atrodas Ļucina, rosās balto gulbju pāris.
Augusta sākumā nedēļas nogalē apmetām līkumu pa Zemgali, piestājot un apskatot dažas ievērības cienīgas vietas. Maršruts lielos vilcienos: Rīga – Jelgava – Tērvete – Bauska – Iecava – Rīga. Turpmāk sīkāk par dažiem pieturas punktiem un dažu labu interesantu faktu, ko uzzinājām.
Nedēļas nogalē bijām izrāvušies un aizšāvuši uz Vāciju uz māsīcas kāzu svinībām. Padzīvojām, pasvinējām, apskatījām jauko pilsētiņu un paburzījāmies vietējo vidū. Izjūtas, kas raksturo šo braucienu gribas raksturot ar dziesmas vārdiem – „tur aiz mākoņiem ir saule, tur aiz mākoņiem ir viss, tur aiz mākoņiem ir labi, lūdzu, paņem mani līdz”. Vietējo iekšējais miers un bezrūpība (nejaukt ar bezatbildību) ir apbrīnojama. Viss notiek, nekādu stresu vai īgnuma par kaut ko. Sākotnēji gribējās nofotografēt visu, jo katra nama fasāde ir īsts mākslas darbs. Tad nu mēģināšu apkopot īsumā - 10 lietas, kuras būtu vērts redzēt un izbaudīt Trier.
Šorīt pamodos tā agrāk, piesēdos pie savā mīļā laika aprijēja (lasi – datora) un uzdūros rakstam Apollo – Latvijā uzradies kantoris, kurš sniedz aizdevumus pret līgumu, kuru parakstot tu ieķīlā savu dvēseli. Protams, savas mūžīgās ziņkārības dzīta biju „izreklamētajā” vietnē klāt. Nu, jāsaka pilnīgi kā citātā no Bībeles „kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules”. Tikai 16.gs. dvēseli pārdeva par 100 sudraba vai zelta dālderiem, bet 21.gs. Latvijā - par papīra 50 latiem.
Pa ceļam uz Aglonas baziliku atklājām un viesojāmies Maizes muzejā, kur saimniece visus sagaidīja latgaliešu tautas tērpā, ar tautas dziesmām un uzrunu. Jāsaka, ka muzeja dibinātāja un maizes ceptuves vadītāja Vija ir ļoti harizmātiska, enerģiska latgaļu sieva, kas pati par sevi ir šis muzejs. Tieši viņas stāstījums un personība (nevis ekspozīcija) ir tieši tas, kas vilina simtiem tūristu katru vasaru viesoties viņas mājās.