Katreiz, kad apciemojam kādu valsti, ieplānojam vienu nekā nedarīšanas dienu. Parasti neiztrūkstošie elementi ir saules peldes, jūras vai okeāna viļņu šalkoņa, rimta nevis mērķtiecīga pastaiga dabā, vīns un garšīgs ēdiens. Šoreiz baudījām Andalūzijas ciematiņa El Rompido, netālu no pilsētas Huelvas, labumus. Pa dienu - sangrija pludmalē, vakarā - vīns un paelja, vēlā vakarā - flamenko un atkal vīns. Ko padarīsi, dzīve ir skaista.
Divas vietas, kas nu gan ir jāredz, ja reiz esat nonākuši Seviljā ir Alkazara pils ar krāšņo dārzu, mauru (viduslaiku musulmaņu) rakstainajām flīzēm un zeltītajiem rotājumiem, kā arī vecais čigānu rajons Triana uz pussalas pilsētas centrālajā daļā. Laikam tieši šis kultūru sakausējums mani vienmēr ir vilinājis, domājot par Andalūziju.
Ja piemin tādu folklorizējušos teicienu “Redzēt Parīzi un tad mirt”, tad padzīvot kaut pāris dienas Andalūzijā un pabūt Feria de Abril man ir no tās pašas sērijas, tikai uz viņsauli es nesteidzos, man tepat gana labi klājas. Krāšņums, ar kuru mūs sagaidīja Sevilja - Andalūzijas galvaspilsēta, nelika par sevi vilties.
Pirms devāmies Spānijas virzienā, tomēr izlēmām aizbraukt uz tālāko Portugāles dienvidu ragu, kas ietiecas uz rietumiem okeānā. Kartē uzietās klints un bākas Cabo de São Vicente nosaukums solīja kaut ko labu. Tā arī bija, taču mirkli pirms šī raga mēs uzdūrāmies vienai fantastiski skaistai pludmalei Praia do Beliche, uz kuru nolaisties vajadzēja pa gana stāvu pakāpienu taku.
Nu jau pāris nedēļas pēc kārtas pieķeru sevi pie domas, ka plānojas darbi janvārim, februārim, martam, bet tos nav gluži kur piefiksēt. Tas nozīmē tikai vienu - laiks jaunajam 2020.gada plānotājam. Pirms izvēlos nākamā gada pastāvīgo sabiedroto, jāiepazīst piedāvājums. Nu, tad lūkosim ...
Kopš šī izbrauciena ar laivu līdz šim brīdim pagājušas 184 dienas jeb 4416 stundas jeb 264960 minūtes jeb 15897600 sekundes, bet emocionālā pārdzīvojuma garša joprojām ir saglabājusies. Tāds okeāna plašums, spēcīga, bet silta vēja plūsma, gana palieli viļņi, kas mētāja gumijas motorlaivu uz augšu un leju, it kā spēlējoties – sak, jūsu padsmit cilvēciņu dzīvības it nekas salīdzinājumā ar mūžību, ko todien iemiesoja okeāna ūdeņi. Iekšā ieplūda daudz skābekļa un neaprakstāma brīvības sajūta, kas tūkstošreiz spēcīgāka par baiļu vai briesmu sajūtu.
Šī diena, pēc būtības, bija ceļš. Esmu sapratusi, ka man patīk ceļi, jo agri vai vēlu tu nonāc pie mērķa, kuru esi iecerējis, un vari nospraust jaunu, nākamo mērķi. Taču pa ceļam nāk jaunas atklāsmes, iepriekš nepieredzētas situācijas vai skatam paveras neparastas ainas. No pavirša acu uzmetiena ceļi var šķist statiski, nemainīgi, viendabīgi. Bet, nē, tie nemitīgi transformējas, mainās, iezīmē cilvēku, pat veselu valstu likteņus. Pa ceļu man patīk pārvietoties ātri, jo prāts skrien ātri pa priekšu, un rodas īgnums, ja ķermenis netiek līdzi. Tāpēc paņēmām īrē auto, lai mēs Portugāles, Spānijas un Gibraltāra apceļošanā nebūtu piesieti transportu kustību grafikiem.
Uzrakstīt šos stāstus man gruzd prāts jau kādu labu laiku, bet pamudinājums radās tieši tagad, jo šonedēļ būs iespēja LTRK vadīt semināru ar nosaukumu “Kā atrast savam uzņēmumam darbiniekus”. Tad lūk, gribu izstāstīt pāris epizodes no atlases projektiem, kuru vadītāja biju gan es pati, gan mana kolēģe, un kuru laikā piedzīvojām kultūršoku no pieredzējušu uzņēmumu vadītāju - darba devēju puses.
Ja meklē kaut ko neparastu priekš maza kolektīva vai komandas pasākuma, tad tas kopš jūnija atrodams tepat Vecrīgas sirdī Jāņa sētā. Vienīgais te ir viss pa nopietno, auto un citus braucamlīdzekļus vislabāk atstāt mājās un nākamajā dienā neieplānot, piemēram, tikšanos ar klientu vai komandējumu. Tāpēc arī mēs draudzīgā pulkā uz šo pasākumu devāmies piektdienas vakarā, kā saka, drošs paliek nedrošs, neko nevar zināt ar tiem mūkiem, pagrabiem un vīniem.
Tā bija pēdējā diena Lisabonā, un nolēmām to pavadīt vairāk vai mazāk bezmērķīgi klīstot pa pilsētas ielām un veltot laiku jebkam, kas uzrunā acis un sirdi. Savu gājienu Praça do Comércio virzienā sākām gana agrā stundā. Pilsēta vēl laiski snauduļoja, logu aizvērtņi joprojām stāvēja ciet, ielas vēl glabāja vakardienas drazas, mazo veikaliņu un kafejnīcu saimnieki nesteidzīgi rosījās, pārcilājot tikko piegādātās preču kastes. Šaurās ieliņas veda zemāk un zemāk no kalna lejā.
