Mūsu aisbergs kūst

Šonedēļ otrdien saņēmu telefona zvanu no Zvaigznes ABC pārstāvja ar apsveikumu, ka esmu piedalījusies konkursā un vinnējusi vairākos interneta medijos izdaudzināto Dž. Kotera un H. Ratgēbera grāmatu „Mūsu aisbergs kūst”. Nu būs jāsoļo pakaļ balvai ar lepni paceltu galvu, ka esmu viena no trijām konkursa uzvarētājām -http://www.zvaigzne.lv/lv/apgads-zvaigzne-abc/konkursi/article.php?id=24968 :)

Prieks būtu vēl lielāks, ja šo grāmatu vēl nebūtu paspējusi izlasīt. (Ak, mana nepacietīgā Auna daba!) Vienā vakarā biju „izrāvusi” visu grāmatu cauri no vāka līdz vākam. Burtu lieluma ziņā un krāsaino lielo ilustrāciju ziņā atgādina bērnu pasaku grāmatu. Tādam kārtīgam letiņam tur nav ko daudz lasīt.

„Mūsu aisbergs kūst” ir fabula par pingvīnu cilti, kas kopš neatminamiem laikiem ir dzīvojusi uz kāda aisberga Antarktīdā. Tuvojoties ziemai, viens no pingvīniem Freds atklāj, ka aisbergs ir sācis kust un, visticamāk, tuvojošos ziemu vairs neizturēs. Tas novestu pie lielas daļas vājāko pingvīnu bojāejas. Freds vēršas pie pingvīnu Direktoru padomes un pārliecina tos rīkoties. Kad informācija nonāk atklātībā daži pingvīni izvērtē faktus, daži ceļ paniku, vēl citi pabāž galvu zem spārna un baidās.

Grāmatā ar alegoriju palīdzību būtībā izstāstīta astoņu soļu programma sekmīgas pārmaiņas ieviešanai uzņēmumā, valstī, ģimenē, attiecībās. Lieliski parādīti dažādi cilvēku, sorry, pingvīnu rakstura tipi un rīkošanās kritiskās situācijās. Lasot vari lieliski tajos atpazīt savus kolēģus, priekšnieku, vīru, draugus, arī sevi.

Labi parādīta vadītāja loma komandas izveidošanā un saliedēšanā pēc labākajiem komandas darba teorijas principiem. Katram ir sava loma komandā, katrs veic uzticēto uzdevumu, atkarībā no savām spējām un talantiem. Virspingvīns Lūiss – gudrs un pieredzes bagāts vadītājs, mazliet konservatīvs, bet viņu ciena visi vai gandrīz visi. Viņam pieder gala vārds visās apspriedēs. Pingvīniene Alise – praktiķe, sparīga un neatlaidīga, viņa prot pārliecināt, panākt savu, uzklausīt un viņas vētējumu neiespaido statusa atšķirības starp pingvīniem. Pingvīns Draudziņš – pievilcīgs, bet ne visai apķērīgs un gudrs. Piemīt draudzīgums, atklātums, harizma. Freds – zinātkārs, radošs un ārkārtīgi vērīgs pingvīnēns. Profesors – izglītots, bet ne īpaši sabiedrisks un fleksibls, loģiski spriež, analizē, izdara secinājumus.

Komandas nozīme parādīta kaut vai šajā citātā, kas man liekas komisks, bet reizē informatīvs un saistošs – „Uz zemes pingvīni ir neveikli un staigā gāzelēdamies kā Čarlijs Čaplins, taču ūdenī viņi kustas neticami veikli un .. spēj manevrēt labāk, nekā to dara 250 000 dolārus vērts Porsche. Tomēr tas viss neko nelīdz, ja kāds pingvīns grib notvert kalmāru viens pats.”

Šis ir daudzi citi piemēri no vadības psiholoģijas kā veicināt pārmaiņas un panākumus, kā attieksmes maiņa spēj mainīt uzvedību u.tml. Visnotaļ pozitīvi, pamācoši, lai varētu atsvaidzināt un aktualizēt dažādās konferencēs un semināros dzirdēto un apspriesto. Vecā labā Belbina komandu lomu teorija un Amerikas biznesa skolas atziņas.

Tomēr beigās tā ar kritisku aci paskatoties, man radās virkne „bet” –

1. Tas ir ļoti „amerikānisks” jeb „rietumniecisks” aisbergs, kur no bērna pleznas mazie pingvīnēni auguši un attīstījušies citādā izglītības un ģimenes modelī, ar citu vērtību skalu. Kā es to domāju, piemēram, nu nav latviešiem diemžēl ieaudzināta „iešana un runāšana” (nevaru pat īpašību nosaukt), nepārliecinātība par jebko – „ko nu es”; „ja nu es kļūdos”; „ja nu mani neuzklausīs”; „ko nu tur daudz, tāpat jau nekas nemainīsies”.

2. Autori piedāvā kā risinājumu situācijai atstāt aisbergu un doties uz citu, jo tur ir labāki apstākļi, nekas neapdraud, iespēja attīstīties un augt. Ja to ņem tieši no šī piemēra, tad ja jau krīze Latvijā un labam speciālistam maksā algu, no kuras iztiek no mēneša līdz mēnesim, nemaz nerunājot par iekrājumiem, tad lai ģimenes vai paša finansiālie apstākļi uzlabotos ir jāatstāj valsti, jāaizbrauc uz Īrija vai citu valsti, normāli jāpelna, jāuztur ģimene, kur sieva var atļauties nestrādāt, trīs bērni un jādzīvo cepuri kuldamiem? Turklāt nav svarīgi, vai pasē bērnam vai mazbērnam stāvēs „latvietis” vai „īrs”. Vai tūlīt ir jāaiziet no uzņēmuma, kuram var draudēt (tā dzirdēts koridoros runājam) maksātnespēja, jo konkurējošs uzņēmums zeļ un plaukst? Vai bez sirdsapziņas pārmetumiem jāpamet ģimene vai attiecības, ja nu gadās tā, ka otrs palicis bez darba vai labas veselības un tagad tev vienam pašam jāuztur visi un jāvelk uz saviem pleciem? Kur nu tad paliek tā latviskā vērtīborientācija, kas gadiem un paaudzēm audzināta – turēties pie savas zemes, iekopt savu tēva sētu, ar darbu un darīšanu pierādīt savu varēšanu, bet nevis ar mutes brūķēšanu u.tml.

3. Virspingvīns gatavs uzklausīt un nebaidās uzņemties atbildību, lai rīkotos, nevis slīgtu pašapmierinātībā un pašlabuma baudīšanā. Ja pingvīnu Direktoru padome nekustinātu pleznas, ticiet man neviens aktīvists nevarētu likt veselai ciltij mainīt savus senču ieradumus un pievērsties citām vērtībām.