Esmu dzimusi vienā datumā ar Vivjenu, tikai trīsdesmit sešus gadus vēlāk, citā valstī un citā politiskajā iekārtā. Viņa, šķiet, pasteigusies vismaz par gadsimtu un apgriezusi pasauli kājām gaisā. Viņā ir kaut kas no Z paaudzes vai pat vēl tālākas nākotnes paaudzes – vienaldzība pret autoritātēm, modes jēdziena kā tāda nepieņemšana (kuru tā vispār interesē), vecuma robežu nojaukšana, drudžains saudzīgums pret planētas resursiem. Un, ak jā, Auna zvaigznājā dzimušo spīts, spilgtums pašizpausmē, vēlme konfrontēt ar visiem un visu.
Oktobra beigās, pateicoties kādas BNI biedres ielūgumam, apmeklēju Denijas Džonsones trīs dienu semināru Rīgā “Pirmie soļi ceļā uz panākumiem”. Šķiet, lielākais ieguvums no tā, pagaidām, ir Denijas grāmata, kur praktiski ietverts materiāls no visām šīm trim dienām. Lasīju ar “gardu muti” un atmetot visus aizspriedumus. Nu, varu padalīties ar galvenajām atziņām.
Ideja ieskatīties Dāvanu Servisa piedāvājumā nāca brainstorm-ojot par to, kā mūsu mazais, bet jaukais kolektīvs svinēs uzņēmuma jubileju. Acīs iekrita uzņēmuma Find Exit rīkotais kvests “Beikerstrīta 221B”, kur minimālais dalībnieku skaits ir divi, bet maksimālais četri – ideāls variants. Kaut arī neviens no mums nav īsti detektīvromānu vai tieši Artura Konana Doila darbu fans, tomēr bija liels vilinājums iegūt kvesta pieredzi.
Vai mūsdienās ir viegli tikt pie interneta pieslēguma mājoklī? Ziniet, tas ir seriāla vērts divu nedēļu stāsts ar nesapratni, kāpēc šajā procesā tiek tērēts tik daudz cilvēkresursu, enerģijas un laika. Turklāt kompānija uzstāj uz norēķiniem skaidrā naudā.
Tradicionāli jau trešo gadu pēc kārtas apkopoju iekārojamākos plānotājus nākamajam gadam. Tas tamdēļ, lai pašai visu gadu rokās būtu kaut kas ļoti vizuāli baudām un praktisks, gan tamdēļ, lai arī Tev būtu idejas, kur atrast savu vienīgo un uzticamo domu, ideju, plānu glabātāju visa nākamā gada garumā.
Novembris ir īsts patriotisma un nacionālā lepnuma mēnesis, kad daudzi piesprauž pie mēteļa atloka sarkanbaltsarkano lentīti, iededz piemiņas svecītes par tēvzemes aizstāvjiem, svinīgos pasākumos dzied himnu un atceras vēstures notikumus. Tie nav tipiski apsveikuma kartīšu rakstīšanas svētki, taču dzeja noder arī šajos svētkos, Latvijas piemiņas dienā un dzimšanas dienā.
Tas nu būs pēdējais no pieciem rakstiem par Nīderlandes braucienu, no kura pozitīvie iespaidi vēl joprojām dzīvi atmiņās. Šoreiz stāsts par mazu, bet Nīderlandē un tuvākajās kaimiņvalstīs populāru kūrortpilsētu Zandvortu (Zandvoort aan Zee), uz kuru devāmies ar autobusu no Hārlemas, lai pasauļotos un izpeldētos Ziemeļjūrā.
Vienā no rītiem cēlāmies gana agri, brokastu vietā izlīdzējāmies ar Starbucks kafiju (šķiet vienīgā, kas dabūjama pieklājīgi lielos izmēros, visās citās kafejnīcās Amsterdamā un citur pasniedza īstus piņģerotus) dzelzceļa stacijā un sēdāmies vilcienā no Hārlemas uz Roterdamu, kas pēc nostāstiem ir krasi atšķirīga no Amsterdamas un pašas Hārlemas. Tā arī bija.
Par darbu kopstrādes (coworking) telpā iepriekš bija vairāki stereotipi, piemēram, tur vienmēr ir burzma un nevar koncentrēties uz darāmo; tur nav droši atstāt mantas, jo ej nu zini, kādi cilvēki tur vazājas; tur nevar veikt konfidenciālus zvanus vai organizēt biznesa tikšanās u.tml.
