Peldes Ziemeļjūrā

Sākums - saulains un silts augusta dienas rīts, stāvam autobusa pieturā kādā Hārlemas ielām un noskatāmies kā viens pilns autobuss atpūtnieku pabrauc garām, neapstājoties pieturā, otrs – arī garām. Aptvērām, ka būs jāiet uz gala punktu pie dzelzceļa stacijas, citādi uz jūru tajā dienā netikt. Domāts, darīts. Tikuši beidzot laimīgi autobusā iekšā, sapratām, ka piepildīts autobuss mūsu un nīderlandiešu izpratnē ir divas dažādas lietas. Autobusa vadītājs tiešām kontrolē aizpildījumu un neuzņem vairāk nekā paredzēts stāvvietu, turklāt pirmspēdējā pieturā līdz jūrai vēl mikrofonā jautri uzsauc (holandiešu un angļu valodā), lai visi paciešas, tūlīt, tūlīt būs veldzējošā jūrā.

Izkāpuši Zandvortā, izejam cauri pāris divstāvīgo namu kvartāliem, kas galvenokārt sastāv no izīrējamām vasaras mājām un hosteļiem, kā arī daudzajām bodēm un kafejnīcām. Uzraksti pie izīrējamajiem namiem vācu valodā liecina par to, ka šeit ir liels skaits atpūtnieku no Vācijas. Par to pārliecināmies arī pludmalē, kur apkārt bieži dzirdama vācu mēle.

Uz plašo un garo pludmali, kas nosēta ar pludmales krēsliem, saulessargiem un vēja aizsegiem, jānokāpj pa diezgan stāvu kāpas nogāzi. Ļaužu padaudz. Vajadzētu iet gana garu gaisa gabalu, lai izvairītos no saules un vēja medniekiem.

Izklājam pledu un apmetamies uz tā. Silti, labi, arī mierīgi, nav nedz skaļas mūzikas, nedz klaigājošu atpūtnieku, kas mūsu dzimtajai jūras malai ierasti (neminēšu skaļi, paši zināt, tās nacionalitātes pārstāvjus, kuriem tās skaļās klaigājošās balsis jau šūpulī ieliktas). Tuvāk apbūvei gan pilns pludmales kafejnīcu un tur dzīvība mutuļo. Vācu tūristiem īpaši mīļa nodarbe rakties smiltīs ar mazākām un lielākām lāpstām. Šo nodarbi vietējie nīderlandieši velk uz zoba, sakot, ka vācieši kopš 2.Pasaules kara nav pārstājuši rakt ierakumus.

Jūra piekrastē ļoti sekla. Brien, brien, brien, bet ūdens līmenis knapi zem padusēm. Par izbrīnu gana sāļa un pat ļoti silta. Todien man likās daudz siltāka par Baltijas jūru. Tikai pati ūdens un smilšu joslas saskares līnija ir klāta ar iepriekš neredzētiem un paasiem gliemežvākiem, kas no attāluma izskatās pēc iegareniem sašķeltiem kaulu gabaliem. Ne visai omulīgi pa tiem iet basām pēdām, izbrienot no jūras.

Apkārtējie cilvēki lielākoties nosauļojušies tumši brūni, it kā visu vasaru dzīvotu nevis gar Ziemeļjūru, bet kādas Karību jūras piekrastē. Blakus esošajiem nīderlandiešiem apjautājamies par to, kur te var atrast duškabīnes, jo uz ādas pēc peldes bija jūtama sāls. Sagaidījām izbrīnītus skatus – ak tā, nē tādu nav, bet, ja ir vēlme, var droši doties jebkurā pludmales kafejnīcā un izlīdzēties ar dāmu vai kungu istabu. Sajutāmies, kā piekasīgie latvieši, kuriem, lai cik labi būtu, nebūs gana labi.

Neko darīt, pārģērbāmies, paslēpjoties aiz līdzpaņemtiem dvieļiem, un devāmies mazā pastaigā pa pilsētiņu. Skatu piesaistīja vecs ūdenstornis, kas joprojām slejas virs namiem un atpūtas namu pagalmiņi, kas izskatījās pēc dīkdieņu sapņa. Visi vienkārši, skaisti un gaumīgi. Ik pa brīdim pie mājām vai jumtu korēs pavīdēja pilsētas karogs un ģerbonis, kurā diezgan amizanti bija attēlotas sakrustotas trīs zivtiņas. Tāds tīri pingvīnisks ģerbonis. Kādā no pils jaukumiņiem nobaudījām arī gana pingvīniskas uzkodas – kibbeling - panēti un eļļā cepti karsti zivju gabaliņi.

Vienīgais, ko var Zandvortā pasākt ir peldēties, laiskoties saulē un baudīt ēdienus un dzērienus. Bet reizēm vairāk arī neko nevajag. Vārdu sakot, ja gribas vienkārši nedarīt neko, tad uz Zandvoort aan Zee.