Šī diena, pēc būtības, bija ceļš. Esmu sapratusi, ka man patīk ceļi, jo agri vai vēlu tu nonāc pie mērķa, kuru esi iecerējis, un vari nospraust jaunu, nākamo mērķi. Taču pa ceļam nāk jaunas atklāsmes, iepriekš nepieredzētas situācijas vai skatam paveras neparastas ainas. No pavirša acu uzmetiena ceļi var šķist statiski, nemainīgi, viendabīgi. Bet, nē, tie nemitīgi transformējas, mainās, iezīmē cilvēku, pat veselu valstu likteņus. Pa ceļu man patīk pārvietoties ātri, jo prāts skrien ātri pa priekšu, un rodas īgnums, ja ķermenis netiek līdzi. Tāpēc paņēmām īrē auto, lai mēs Portugāles, Spānijas un Gibraltāra apceļošanā nebūtu piesieti transportu kustību grafikiem.
Tā bija pēdējā diena Lisabonā, un nolēmām to pavadīt vairāk vai mazāk bezmērķīgi klīstot pa pilsētas ielām un veltot laiku jebkam, kas uzrunā acis un sirdi. Savu gājienu Praça do Comércio virzienā sākām gana agrā stundā. Pilsēta vēl laiski snauduļoja, logu aizvērtņi joprojām stāvēja ciet, ielas vēl glabāja vakardienas drazas, mazo veikaliņu un kafejnīcu saimnieki nesteidzīgi rosījās, pārcilājot tikko piegādātās preču kastes. Šaurās ieliņas veda zemāk un zemāk no kalna lejā.
Kā jau no nosaukuma nojaušat, tad trešā ceļojuma diena tika veltīta Lisabonas okeanārija apmeklējumam. Šis objekts mūs piesaistīja ne jau ar to, ka tajā ir Eiropā lielākais akvārijs, kas ietilpina sevī 5 miljonus litru jūras ūdens un imitē okeāna dzīles, un ne jau ar modernu arhitektūru vai plašu un daudzveidīgu ūdens putnu, zivju, krabju, medūzu, jūras zvaigžņu vai citu okeāna iemītnieku grandiozo ekspozīciju, bet ar divām pleznainīšu sugām - Magelāna pingvīni un Dienvidu klinšu pingvīni.
Pamodāmies diezgan agri, tāpēc nolēmām šo dienu veltīt izbraucienam uz paziņu ieteikto un tūristu iemīļoto pilsētiņu aptuveni 30 km attālumā no Lisabonas. Ja ieguglēsiet vārdu “Sintra”, tad meklēšanas rezultātos parādīsies pilis, pilis, pilis.
Runā, ka atpūsties var divreiz – pirmo reizi, kad plāno ceļojumu un domās esi jau tur, otrreiz – paša ceļojuma laikā. Es savukārt esmu nolēmusi atpūsties trīs reizes – plānojot, ceļojot un stāstot par notikušo ceļojumu. Ilgi prātoju, kāds būtu vislabākais formāts šim stāstam, un nonācu pie dienasgrāmatas, kurā tad aprakstīšu katru jauko pavadīto ceļojuma dienu trijās brīnišķās D Eiropas valstīs – Portugālē, Spānijā un Gibraltārā.
Velička ir samērā maza pilsētiņa pavisam netālu no Krakovas, bet uz to plūst tūristu pūļi dēļ iespējas nolaisties 130 m zem zemes un ieelpot sāļo gaisu vai piešaut mēles galu pie kādas sāls sienas. Protams, daudzus vilina iespēja apmeklēt sālī izcirstu kapellu pazemē.
Pirms stāstu par citu zemju pazemi, domāju, ka jāuzraksta par pazemi tepat Vidzemē. Pieļauju, ka dažās no šīm smilšu alām jūs jau esat pabijuši, bet citas rakstā pieminētās vietas būs patīkams atklājums. Jebkurā gadījumā labprāt padalos ar iespaidiem no vienas dienas izbrauciena un nostaļģiju pēc jaunības vingruma, kad ikvienā zemes caurumā nebija grūti nedz ielīst, nedz izlīst, nedz apgriezties desmit reiz ar savu asi.
Zakopane ir pilsētiņa Tatru kalnu pakājē, Polijas galējos dienvidos, Mazpolijas vojevodistē. Gan ziemā, gan vasarā gana tūristu iemīļota, jo tieši no tās ved vairākas takas kalnos un ceļi uz slēpošanas trasēm. Līdz ar to raksturīgā burzma, sastrēgumi uz mazajām ieliņām un fantastiski skati uz kalnu siluetiem pavisam netālu.
Viena no populārākajām pastaigu takām Tatru kalnos ved līdz ezeram Morskie Oko jeb Jūras acij. Takas garums līdz ezeram ir mazliet vairāk kā 9 km, kas ved augstāk un augstāk kalnos. Ejot jārēķinās ar nelielu, bet pastāvīgu slīpumu augšup. Kā arī pastāv iespēja apiet apkārt ezeram pa taku aptuveni 2,5 km garumā. To noteikti iesaku visiem gājējiem izmantot, jo īstais ezera skaistums un kalnu grēdu varenība paveras tieši apejot "acij" apkārt.
Jūlija vidū, no 13.07. līdz 21.07., norealizējām braucienu ar auto uz Tatru kalniem Polijas pusē. Neskatoties uz to, ka laika apstākļi nelutināja, tagad ar "gardu muti" varam atskatīties uz pavadīto laiku kopā prom no ikdienas darbiem. Izskatās, ka sanāks vairāki raksti, jo iespaidu un fotogrāfiju ir gana daudz. Šoreiz par braukšanu, Polijas ceļiem un nakšņošanu.
