Klubiņš – 2.epizode

Fantasmagorija vairākās epizodēs. Mums patīk spēlēt spēles. Pieklājības, pozitīvisma un vieduma maska dažbrīd ir visdārgākā, kas vien var būt. Pat vārdiski piekrītot atklātībai, mēs paliekam savās maskās. Kurš gan cits mani atmaskos, ja ne es pats sevi? Vai klubiņa dalībnieki riskēs uzspēlēt spēli bez maskām? Nu, pie klubiņa galdiņa viņi ir jau seši.

Viens kvartāls, otrs, tad pa labi, taisni līdz ielas galam. Monta pielika soli, jo lēnām iet nevarēja. Auksti. Nekas, būšu atkal pirmā. Iesteigusies pa viesnīcas durvīm, viņa atklāja, ka tur jau kāds gaida. Kādas desmit minūtes valdīja klusums. Monta izlikās cītīgi kaut ko meklējam rokassomiņā, svešā sieviete atkal izlikās ar interesi pētām telpas iekārtojumu. Šoreiz neizturēja Monta: - Jūs uz klubiņu? Pirmo reizi? – Jā! – sieviete atviegloti uzelpoja, it kā visu šo laiku būtu gaidījusi, ka kāds pārtrauks neveiklo klusumu. Viņa īsumā pastāstīja, kāpēc izlēmusi atnākt, bet vārdu nenosauca.

Tur nāca arī pārējie. Ik pēc minūtes pavērās āra durvis un kāds droši iesoļoja . Katrs sasveicinājās plati smaidot, kā ar vecām paziņām. Kad visi bija sanākuši klubiņa istabā, jautrība norima, jo Lī aicināja iepazīties ar jaunpienācēju – Ilvu un tad uzreiz ķerties pie uzdevuma. Šoreiz katram vajadzēja izstāstīt par otru, jebko, kas palicis atmiņā, vai kādu iztēlojas viņa dzīvi.

Izrādījusi pašiniciatīvu, sāka Katja. – Es pastāstīšu par Amandu. Es domāju viņa ir izteikts ģimenes cilvēks, laba namamāte un saimniece. Viņa ir ļoti radoša personība, ļoti atraktīva, ļoti gādīga. Amandai noteikti ir bērni, par kuriem viņa ļoti rūpējas. Tā ir, vai ne? – Amanda piekrītoši pamāja ar galvu. Katja turpināja, smaids ne mirkli nenozuda no viņas lūpām, tikai šoreiz tas šķita nedaudz uzspēlēts. Daudzie apstiprinājuma meklējošie „vai ne?” karājās gaisā.

Monta izlikās, ka ar interesi klausās un reizēm atbalstoši pamāja ar galvu (viņa taču ir profesionāla klausītāja), bet īstenībā paslepus vēroja Egilu, kurš uz piezīmju lapas centās ātri uzmest stāstījumu par viņu, jo acīmredzot nebija domājis iepriekš par pagājušajā reizē uzdoto uzdevumu. Kad Lī apjautājās, ko pārējie domā par Katjas vērojumiem, neviens neko daudz nemācēja komentēt, jo acīmredzot neko daudz nebija dzirdējuši, bet visi piekrītoši māja ar galvām. Visiem tāpat bija skaidrs, ka Amanda ir ģimeniskuma un sirsnības iemiesojums, sieviete labākos gados, kurai ir dzīvē nostabilizējušās vērtības, viņa zina ko grib un to arī dara, vai arī, ja ko neiegūst, tad ne pārāk ar’ pārdzīvo. Zināms rimtums, dzīves pieredze un apmierinātības sajūta strāvot strāvoja no Amandas. Kam viņai bija vajadzīgs šāds klubiņš?

Nē, Amanda nav iesīkstējusi vai ieslīgusi savā pašapmierinātībā. Viņa allaž cenšas apgūt kaut ko jaunu un kaut ko jaunu saprast. Amandai patīk atrasties starp cilvēkiem, un cilvēkiem viņa patīk, jo ir vienkārša, ar labu humora izjūtu un ar viņu ir viegli. Monta no vienas puses vienmēr ir apbrīnojusi cilvēkus, kuri spēj saplūst ar kompāniju un piedalīties spēlē sevi nekādi neizceļot, no otras puses – viņi šķiet mazliet garlaicīgi bez sava principiālā „es” un bez savas „uts”.

Otrs runātājs bija Egils. Sākotnēji trīs vai pat četras reizes atvainojies, ka viņa priekšstats un iedomas varētu nebūt tās pareizākās vai tuvākās patiesībai, sāka raksturot Montu. Noteikti esot radošas profesijas pārstāve, reklāmas vai dizaina veidotāja. Atkal iekrituši uz manu ģērbšanās un rotu nesāšanas stilu, - Monta nodomāja. Viņu nereti saistīja ar mākslinieku aprindām, un tas viņai īstenībā pat ļoti patika, lai gan gluži īstenība nebija. Egils turpināja : - Nekas īpašs skolas gados, studiju gados pirmā skarbā dzīves pieredze, pirmās veiksmes un neveiksmes attiecībās. Lai vai kā dzīvē būtu gājis vai kādos brikšņos būtu iekūlusies, viņa sevi allaž uzmundrina – Come on, es taču esmu es! Kur tad d.... liksies, skaidrs, ka varēšu to paveikt! – Egila emocionālais stāstījums, lēkājošās intonācijas atkal visus uzjautrināja un brīdi likās, ka pacilātais noskaņojums atgriezies.

Monta centās turpināt tādā pašā garā un ar tādu pašu artistisko intonāciju, pavelkot uz zoba Egilu par pagājušajā reizē uztverto viņa māņticību. Pieaudzis puisis, bet joprojām tic, ka zirga pakavs piestiprināts virs durvīm nes laimi! Jokojot atgādināja par improvizētu randiņu un, protams, uzsvēra radniecību pēc horoskopa zīmes. Auni ir vislabākie – mērķtiecīgi un pašpārliecināti! Monta vienmēr pievērsa uzmanību jebkurām zīmēm – horoskopa, dzimumzīmēm, rokrakstam, krāsām, žestiem, rotaslietām, gredzeniem u.tml. Kā apmāta un Paulu Koelju atziņu iedrošināta vienmēr gaidījusi un saskatījusi dažādās dzīves situācijās zīmes, kuras tulkojusi pa savam – pareizi vai nepareizi, tas nu kā sanācis. Starp citu, viņam uz labās rokas nav laulības gredzena.

Noklausījusies visus stāstījumus Lī šoreiz nebija īsti apmierināta, kaut gan saglabāja savu ieturēto toni. – Es tikai vēlētos atgādināt, ka klubiņa kopā sanākšanas mērķis ir mazliet cits. Svarīgi, lai no paša sākuma mēs katrs spētu iziet uz atklātības ceļa un spētu nomest maskas. Izlikšanās vai piespēlēšana viens otram mums nepalīdzēs atrast atbildi, kuru meklējam. Tev jāsaka nevis tas, ko otrs gribētu dzirdēt, ir jāsadzird tas, ko cits saka, nevis jādzīvo siltās iedomās par sevi. Stāsti par to, kas sāp, kas iepriecina vai kas kaitina, atklāj savas fantāzijas un vēlmes! Nespēlē ar smalkjūtību! Labi, pamēģināsim citādi. Es iesākšu stāstu un katram no jums tas būs jāturpina, bet tikai liekot sevi „es” personas vietā.

Turpinājums sekos ...