Klubiņš – 4.epizode

Fantasmagorija vairākās epizodēs. Mūsdienās vīrieši tik vāri palikuši, nevienam nav dūšas sievieti pie vietas nolikt un vienkārši „savākt” ar savu pašpārliecinātību, gudrību, nelokāmību un vienkārši vīrišķību, – Monta nodomāja un pajautāja: - Kurp iesim? – bet uzreiz pieķēra sevi pie domas – Noteiktība.

Vakari kļuvuši vēl tumšāki un vēl aukstāki. Kad Monta ieradās viesnīcā, Egils bija jau priekšā, bet pārējie vēl kavējās. Sasveicinājusies Monta pašpārliecināti turpināja ceļu un devās uz klubiņa istabu, kuras durvis jau bija vaļā. Pēc mirkļa aiz sienas izdzirdēja čalojošās Ilvas, Amandas un jaunās meitenes balsis (laikam vārdā bija Ita). Nu, tā vienmēr, būtu uzkavējusies priekšnamā un labāk iepazinusi savus klubiņa biedrus, tā sakot, neformālā gaisotnē, bet nē – Monta prātoja un domās jau kavējās pie tās pašas situācijas, kuru apsprieda iepriekšējā tikšanās reizē. Viņa sevi redzēja sēžam uz sliedēm, pa kurām tikko aizgājis vilciens uz dažādām interesantām pasaules malām, bet Monta joprojām ir šeit aukstajā un skaļajā pilsētā.

Nekas neliecināja, ka drīz varētu nākt nākamais vilciens. Kurp lai viņa vispār brauc? Montai vienmēr bija vajadzīgs ja ne līdzbraucējs, tad skaidrs mērķis, uz kurieni un kāpēc viņa dodas. Šāda nenoteiktība, kas valdīja šeit klubiņā, viņu gan kaitināja, gan vilināja, jo reālajā dzīvē Monta nekad neatļautos būt nenoteikta. Viņai ir viss, uz ko tik mērķtiecīgi gājusi, - saprotošs vīrs, labs darbs prestižā žurnālā, uzticami draugi un spēcīgi ienaidnieki, noderīgu paziņu un skaudīgu apbrīnotāju pulciņš. Un daudz, daudz darāmā. Lūk, arī tagad – jānodod raksts par šo dīvaino klubiņu, bet joprojām nav uztaustīts galvenais – kas te īsti notiek? kam tas viss?

Monta papurināja galvu, it kā gribētu atbrīvoties no liekajām domām un sakoncentrēties uz vienu – dzelzceļa sliežu zari, klusums, aukstais vējš un neviena, visi aizbraukuši. Kaut gan nē, aiz muguras viņa izdzirdēja soļus, kāds nāca pa akmeņaino uzbērumu. Izrādās Egils nebija aizbraucis uz Āziju, ellē ratā, bet gan palicis kopā ar Montu. Kas par iedomām – kopā?! Laikam arī būs nokavējis vilcienu, kamēr mētāja zobgalības par Montas krāmēšanos ar ceļojuma somām.

Monta iekšēji priecājās par to, ka atkal uz horizonta parādījusies vēl viena viņas mīļā labā „noteiktība”. Interesanti, kas viņam aiz ādas? Viņa neizrādīja ne mazāko ieinteresētību atnācējā un turpināja vērot horizonta ainavu, it kā tas šobrīd viņas dzīvē būtu pats galvenais. Monta sevi iztēlojās kā liktenīgo sievieti ar dziļdomīgu tālēs klīstošu un mazliet iekšējās traģikas piesātinātu skatienu. Bet laikam tas no malas tā īsti neizskatījās, jo Egils, plati smaidot, iejautājās – Nu ko, atkal nesanāca? – Nē nu, tas par daudz! Monta-aktrise sabruka un viņa īgni atrauca: – Kas nesanāca? Un ko tu šeit vispār dari? – Domāju uzaicināt tevi pastaigāties pa pilsētu, - mazliet piešķiebis galvu Egils vēroja Montas reakciju. – Vai tad es pilsētu nebūtu redzējusi?! – Montai paspruka, kaut gan par visu vairāk gribēja piecelties no vēsās un ne pārāk ērtās sliedes un doties uz kādu mazu un omulīgu kafejnīcu, kādas ir tikai Parīzē, pasūtīt Cafe Late un, ievelkot garu dūmu, gudri spriedelēt par sievietes un vīrieša pasaules uzskatu atšķirību.

Asa, pašpietiekama un bez īpašiem kompleksiem, ko? – Egils jautāja un viņa balsī ieskanējās zināma vilšanās. Kārtējā „sterva”, bet projām negāja. Kaut tas ir labi, – Monta nodomāja : - neaizlaidās no pirmā piegājiena. Mūsdienās vīrieši tik vāri palikuši, nevienam nav dūšas sievieti pie vietas nolikt un vienkārši „savākt” ar savu pašpārliecinātību, gudrību, nelokāmību un vienkārši vīrišķību. – Ilgi domā šeit tā sēdēt? Annas Kareniņas fane, vai? Gaidīs savu liktenīgo ... vilcienu. – Pēdējais Egila teiktais Montu ieintriģēja un uzjautrināja – oho, čalis kaut ko no Ļeva Tolstoja zina. – Kurp iesim? – Monta pajautāja un uzreiz pieķēra sevi pie domas – Noteiktība.

Un tad notika kaut kas tāds, ko Monta nebija gaidījusi – Egils paņēma viņu stingri aiz rokas un sāka vest pāri sliedēm uz pilsētu. Lai cik lielas aktrises dotības piemistu, Monta neviltoto izbrīnu nevarēja noslēpt. Egils atskatījās un iesmējās: - Nebaidies, nekodīšu!

Turpinājums sekos ...