Klubiņš – 3.epizode

Fantasmagorija vairākās epizodēs. Mēs visi esam ceļinieki, neatkarīgi no tā, kāds galapunkts ir norādīts braukšanas biļetē. Kā mēs izvēlamies kurp doties un kā sastapt īsto ceļabiedru? Dažreiz vienkārši atliek tikai noskatīties, kā vilciens aiziet. Varbūt tas nemaz nebija mans vilciens?

Monta iesteigusies viesnīcā sev par lielu izbrīnu pamanīja, ka klubiņa istabas durvis ir vaļā. Kā, es taču neesmu nokavējusi?! Un vēl tici cilvēkiem un viņu izvirzītajiem noteikumiem! Tāda nekonsekvence vienmēr ir izsitusi Montu no sliedēm. Spēle ar noteikumiem, un tad pēkšņi noteikumi tiek mainīti. Kurš te runāja par atklātību un uzticēšanos? Visi cilvēki melo, pat tie, kuriem ir psihologa diploms kabatā un sūtība palīdzēties citiem sameklēt izeju no strupceļa.

Istabā pie galda bija divas jaunas sejas, toties Katja šoreiz nebija atnākusi. Vēl tas! – Monta iekšēji vārījās. Cik ilgi te būs kā caurstaigājamā zālē? Nekur nevar aizbēgt no pilsētas, kas atrodas tur aiz loga, nekur.

Pus stundu Monta klusēja - neiesaistījās diskusijās, izvairījās atbildēt uz jautājumiem, nereaģēja uz Egila dzēlīgajām piezīmēm un ignorēja Lī uzmundrinošos skatienus. Monta necieta šo noskaņojumu, kas reizi pa reizei pārņēma viņu un lika norobežoties no pasaules. Ja kāds viņu tajā brīdī aizskartu, Monta vienkārši eksplodētu vai demonstratīvi pieceltos un dotos prom uz neatgriešanos.

Stāsta turpinājumi. Vispār tā Lī ir pabeigusi to augstskolu?! Uzdevumi kā pirmās klases skolniekiem, no sērijas – kas tev vislabāk garšo? Man – tavas aknas labi izceptas šampinjonu mērcē. Monta turpināja gruzdēt.

Mēs visi esam ceļinieki. Pienāk vilciens, mēs iekāpjam, atrodam uz biļetēm savas kupejas numuriņu. Tas nekas, ka viens brauc uz Berlīni, otrs uz Maskavu, trešais kaut kur Āzijā uz pilsētu ar nedzirdētu nosaukumu, vēl uz Spāniju, cits tepat Pierīgā, uz Alpiem slēpot, uz Tunisijas tirgu, uz Nekurieni. Es varētu kādam piebiedroties, šodien nav noskaņojuma pirkt biļeti uz kādu konkrētu vietu, - Monta paziņoja, apliecinādama savu atgriešanos šajā savādajā spēlē, un klusībā nodomāja. - Īstenībā es varētu doties uz jebkuru no šīm vietām, lai tikai nepalikt kaut mirkli ilgāk šajā viesnīcas istabiņā.

Kaut gan nē. Amanda dodas uz daiļdārznieku semināru Vācijā. Sekos garlaicīgas lekcijas, tad kafijas pauze ar rūgtu kafiju un piņģerotām maizītēm, kas sagatavotas un pasniegtas tikai tik daudz, cik dalībnieku ir pieteikuma anketā dotajam semināram. Ne par vienu mazāk, ne vairāk. Vakariņos kādā restūzī vecpilsētas centrā. Galdā būs Grüner Spargel mit Kaninchen un katram pa glāzei Hauswein. Skanēs mūzika, bet visi tik runās un runās, par darbu un par neko, gaidīs desertu un nedejos.

Monta labprāt pagozētos Costa Brava pludmalē, bet ne ar to „radiotočku„ blakus. Katjai noteikti vajadzētu visu zināt par Montas ģimeni, vīru, darbu. Neizpaliktu stāstījums par to, cik veiksmīgā advokātu birojā viņa pati strādā, cik daudz viņai ir pielūdzēju, par īpašu mīlnieku, kas katrreiz satiekoties viņai kaut ko dāvina utt. un tā joprojām. Stop! Viņas šodien nemaz nav, nevar zināt, varbūt tās ir tikai Montas stereotipiskās iedomas.

Uz Alpiem slēpot ar to jaunpienācēju slēpošanas instruktoru? Nu nē. Monta knapi uz eskalatora metro stacijā var uzkāpt un nobraukt lejā, kur nu ar slēpēm.

Āzija – Mongolija vai Ķīna, neprecējies jauns arhitekts, nezināma pilsēta, kaut kur ellē ratā zemes virsū, ar nosaukumu, kuru jau pēc otrās atkārtošanas reizes Monta joprojām nevar atcerēties. Kā viņa vispār var strādāt žurnālistikā? Montai šis variants rosināja iztēli.

Viņa sāka steigā krāmēt koferi. Interesanti, tur ir auksti vai silti? Drošs paliek nedrošs paņemšu līdzi savu iemīļoto pelēkzilo džemperi, ādas jaciņu, kosmētikas minimumu, kas īstenībā aizņem vismaz trešo daļu kofera. Fotoaparātu, lādētāju, bačas. Ko vēl? Augstpapēžu kurpes, tās ērtākās, mīļākās, seksīgākās. Ja nu rodas izdevība kādam romantiskam vakaram. Bāc! Tā taču stepe. Kur manas botas, džīnas un pāris T-krekliņi? Vispirms vajadzētu Googlē uzmest tā apvidus īpatnības.

Monta likās rosības pilna, patīkami satraukta un pilna šaubu par ceļojuma kofera sastāvu. Ja viņa būs aizmirsusi sejas pieniņu, tad vakarā iestāsies zināms izmisums un sevis šaustīšana par neuzmanību mantas kravājot. Un, ja tur neatbilstošas rozetes lādētājam?!

Noskaņu pārtrauca Lī, kas paziņoja, ka šodien klubiņa laiks ir beidzies. Kāds izmeta joku, ka tā Monta būs palikusi uz perona. Bet to viņa dzirdēja kā pa miglu, un pavisam samulsusi atstāja viesnīcu.

Turpinājums sekos ...