Baltā nakts 2010

Šonakt dari pats, piedalies, jo Rīgā Baltā nakts – mūsdienu kultūras forums 2010. Dominējošā pēcgarša pēc vairāku vizuālo instalāciju un skaņas, kustību performanču vērošanas – rakāšanās vecajos krāmos un savā bezapziņā.

Nakts ir īsa, kaut arī jau dzestra un tumša rudens nakts. Iespējām pabūt tikai trīs objektos – Survival Kit 2 Miera ielā, VEF teritorijā un Andrejsalā. Miera iela attaisnoja savu nosaukumu pilnībā – rimtums, retro retrospektīva, mākslas darbnīcas. Līdzdarbojāmies pasaules attēla radīšanā no naglām franču mākslinieka Benjamina Sabatjē performancē. Pagrabiņā „Muhamors” vērojām, kā top māla darinājumi, ievērtējām, ko tik nevar izlocīt no vienas tādas stikla pudeles karstuma iespaidā. Sastapām pingvīna porcelāna skulptūriņu dizaina veikaliņā „20.gadsimts”. Saimniece paskaidroja, ka tas ir dāvinājums un diemžēl nav iegādāja. Gleznas, portreti pamestā dzīvoklī, šovakar pilnam ziņkārīgajiem apmeklētājiem.

VEF teritorija prasīja mazliet vairāk laika, lai izstaigātu visas rūpniecības pamestās telpas un ielūkotos daudzajās istabās. Voldemāra Johansona instalācija OPUS 23 – skaņas un telpas mijiedarbība. Pieskandini plašo telpu ar labu akustiku, piesitot traukam – tikai mehāniska kustība, kas izplata skaņas viļņus bez elektroniska pastiprinājuma.

Muzikāla performance, VEF teritorijā Rīgā projekta "Audiālais parks" ietvaros.

Izstāde „Es mirstu (es dzīvoju)” - ļoti daudz no nāves, maz no dzīvesprieka. Apziņa, ka piedzimstot tu esi viens, mirstot tu arī es viens pats. Dzīves un nāves mijiedarbība, pēdējie apaļā galda bruņinieki, kas meklē svēto grālu varbūt kaut kur tālu kosmosā, uz citas planētas, vai arī uz Zemes, uz kuras virsmas vairs nav dzīvības. Kas nosaka to, ka esi dzīvs un kas to, ka jau miris? Uzrunāja Rasas Šulcas „Fantāzijas nāve” – „Ja mirst fantāzijas dimensija – ES MIRSTU. Ja tā paliek dzīva – ES DZĪVOJU.”

No Andrejsalas bijām gaidījuši ko vairāk. Iegriezāmies tikai antikvariāta bodē, kas piedzīvoja neredzētu un bezjēdzīgu tautas pieplūdumu; mediju stacijā (eksperiments ar skaņu vāji izgaismotā telpā ar daudz un dažāda mīkstuma sēdvietām) un velotriālā (fantāzijas par braucamajiem, kas, izrādās, reāli arī kust uz priekšu).

Skaidrs viens, ka mākslas objektus rada tumšais un gaišais dēmons, kas dzīvo māksliniekā. Kas nu kuram ir iekšā, tas nu ir arī ārā. Abējiem ir ārkārtīgi spēcīga enerģija, tad nu abējādos arī varēja sajust šajā naktī.