Baltā nakts 2009

Baltā nakts Rīgā (12. - 13.septembris) šogad samērā silta (kādi 15 grādi plusā) un pilna ar ziņkārīgiem vērotājiem un laikmetīgās mākslas performancēm. Nu jau rudenīgā nakts tumsa ļauj spēlēties ar krāsainas gaismas radītajām ilūzijām un redzēt mirkšķinot ausis, jo „cilvēki, mirkšķinot acis (ar šķidrumu no asaru dziedzeriem pārklājot acs ābolu), zaudē apmēram 23 minūtes vizuālās informācijas katru dienu”.

Šogad nebijām tik aizrautīgi nakts klaiņotāji, arī mākslas telpa koncentrējās tieši vairāk pilsētas centrā, nevis kā pagājušajā gadā bija izpletusies līdz pat Pārdaugavas Arkādija parkam. Dažas vietas un priekšnesumi – iepriekšējā gada atkārtojums: mūzika un kino projekcijas Mazās Ģildes mini dārzā; arī gaisīgas lelles no balta un melna auduma un uguns žonglieri šoreiz tikai Bastejkalnā; brīvdabas kino Vērmaņdārzā. Pēdējais šogad pulcēja gandrīz visas pilnas solu sēdvietas un tieši man visvairāk arī palika atmiņā. Vainīga pie tā laikam bija tieši veiksmīga demonstrējamās filmas izvēle. Šoreiz filma „Balle” („Le Bal”, 1983) – bez vārdiem, tikai ar visu izsakoša mīmu spēle, trāpīgi vērojumi deju zālē, kas atspoguļo mūžīgo mīlestības meklējumu tēmu. Hmm, būs tīmeklī jāatrod un jānoskatās visa filma.

Bet maršrutu sākām no 11.Novembra krastmalas, kur par brīnumu tomēr atradām vietu mašīnas novietošanai un kur pavisam netālu bija izvietojies nīderlandiešu mākslinieka Ērika Hobeina „ Ķīmijas bārs”. Instalācija-performance īstenībā kalpoja kā īsts bārs, kurā varēja pasūtīt kādu dzērienu, tikai ... no mēģenes, viegli zilganu un dūmojošu. Ziņkārīgākie un drosmīgākie, protams, arī nogaršoja mākslinieka un viņa asistentes ķīmiskos savienojumus. Jebkurā gadījumā apkārt bāram drūzmējās pamatīgs pūlis. Es ar grūtībām tiku pie dzērienu kartes, kuras otrā pusē bija instrukcija, kā pareizi lietot pasniegtos dzērienus.

Tālāk uz „Rīgas mākslas telpu”, tur krāsaino punktiņu dalītājas pie ieejas atgādināja Muzeju nakti, gar acīm zib bildes (vai pareizāk sakot ēnas), gar ausīm skaņas. Blakus izstāde par Rīgas mikrorajoniem un iedzīvotāju % sadalījumu betona sērkociņkastītēs. Latvieša mentalitāte nav radīta tādām kopmītnēm (viņš ir vienpatnis), taču tajā ir liels priekšnosacījums pielāgoties un pakļauties spiedienam. Un padomijas gados šī tendence uzplauka jo krāšņi. Tad nu te mēs esam – sērkociņkastītēs.

Rīgas Cirka arēnā šonakt videogrāfija – gaismas staru, nemitīgi mainīgo ekrānu un netradicionālās mūzikas saspēle. Ja tas būtu Amsterdamā, kur var uzvilkt zināmu dūmu, tad varētu tālu no realitātes aizdomāties. Vismaz arēnas grīda peldēja.

Kad devāmies atceļā, tad improvizētais piepūstais Ļeņins vēl nestāvēja zili stalts pretī Ministru kabineta ēkai. Vēl par agru, viss vēl tikai priekšā ...