Mājas čībiņu vēsture

Mājīgās, mīkstās, ērtās, greznās un izsmalcinātās, siltās un pēdas atvēsinošās, nonēsātās vai tikai priekš īpašiem ciemiņiem rūpīgi glabātās – katram savas mīļās mājas čībiņas. Tagad pa mājām valkāju mammas tamborētās čībiņas. Taču vienmēr ir fascinējušas viktoriāņu laikmeta dāmu čībiņas uz eleganta papēdīša ar vintage rožu rakstu. Tās dažādos laikmetos bijušas gan kā praktiski apavi, gan kā simbols un rituālu sastāvdaļa. Kāda tad ir mājas čībiņu vēsture?

Izrādās tās nākušas no Austrumiem, precīzāk, radušās vienā no vietējo sultānu harēmiem. Tad čībiņas bija kā simbols nebrīvei, jo pat ārkārtīgi brīvību un patstāvību mīloša konkubīne neuzdrīkstējās bēgt prom no harēma pa akmeņainu ceļu plānās un no kājām viegli slīdošās čībiņās. Turklāt čībiņas bija ārkārtīgi ērtas un mīkstas, kad bija jāapsēstas uz zemajiem sēdekļiem pozā ar sakrustotām kājām zem sevis. Tās varēja ātri noaut, sperot uz dārgajiem persiešu paklājiem.

Tie bija ļoti ērti apavi, kas ļāva vaļu filozofiskam domas lidojumam pēc ilgas pastaigas un tāla ceļojuma, neradot nekādas neērtības kājām un ļaujot tām atpūsties. Šī funkcionalitāte arī bija galvenais iegansts, kāpēc čībiņu nēsāšanas tradīcija tika naski pārņemta viduslaiku Eiropā. Bet 16.gadsimtā čības šeit ieguva jaunu simbolisku nozīmi kā laulātā drauga uzticības simbols.

Viskrāšņāko uzplaukumu savā vēsturē čībiņas piedzīvoja 18.gadsimta Francijā. Protams, tas viss notika krāšņumā un bagātībā grimstošajā karaļa galmā un tā tuvumā. Dāmu buduāros neiztrūkstošas bija izmēru ziņā pēc iespējas mazākās un smalkākas čībiņas, pildītas ar gulbju spalvu pūkām, apzeltītas ar lieliem bumbuļiem un mazliet uzrautu uz augšu purngaliņu.

19.gadsimts čībiņas pārvērta tieši par ārkārtīgi praktisku un katras mājas sadzīvē nepieciešamu lietu. Ar katru gadu vairāk uzsvars tika likts uz ērtumu, dabisku un vai mākslīgu materiālu daudzveidību, formas dizainu, kas pēc iespējas precīzāk atkārtotu īpašnieka pēdas formu, nevis uz vizuālo spozmi.