Mūžsens jautājums – vai katram cilvēkam, katrām attiecībām ir liktenis, vai cilvēks brīvs savā izvēlē mainīt likteni, vai arī cilvēks izvēlas to, ko nevar neizvēlēties, jo tas dziļi sakņojas viņa būtībā.
Šo grāmatu Paulu Koelju sarakstījis kā viņa-autore, respektīvi no sievietes skatpunkta. Trīsdesmitgadīgas veiksmīgas žurnālistes stāsts, kura dzīvo Ženēvā un kurai ir ideāla ģimene – vīrs, divi bērni, skaista māja labā rajonā, rimta, sakārtota un paredzama dzīve. Laimīga dzīve. Taču pienāk brīdis, kad viņu sāk nomocīt jautājums: “Vai tas ir viss?”. Viņu pārņem nesaprotamas bailes.
Amerikāņu politiskās drāmas seriāls House of Cards jeb Kāršu namiņš pilns nežēlīga pragmatisma, manipulēšanas, jebkuru vispārcilvēcisko vai reliģisko vērtību ignorēšanas, bet arī globālas stratēģiskas domāšanas un sulīgu izteicienu pilns. Te būs galvenā varoņa ASV Demokrātiskā partijas politiķa Frenka Andervuda izteicieni.
Tā bija pirmizrāde, kurai Smiltenes Tautas teātra aktieri bija gatavojušies apmēram pus gadu un tagad izjuta zināmu satraukumu, piedāvājot savu veikumu pirmajiem skatītājiem. Apsveicama teātra dalībnieku vēlme nākt un darboties uz brīvprātības principa, iestudēt nevieglas lugas, meklēt atbildes uz dzīves jautājumiem, likt domāt un līdzi just arī skatītājiem. Kamēr cilvēks turpina sev uzdot jautājumus, tikmēr dzīvo.
Filma par attiecību samezglojumiem, trīsstūriem un izvēli, kas ne tik viegli izdarāma, jo esošā vieta vai esošā pozīcija ir daudz ērtāka, drošāka un tuvāka, nekā kas jauns un nezināms, kaut arī izsapņots un iekārots. Filmas apakšvirsraksts "...как же быстро ты живешь" iespējams visveiksmīgāk raksturo kontrastu starp varoņu dzīves ritējumu un tavernu, kurā laiks ir it kā apstājies.
Piemēram, dzimumakts starp sievieti un vīrieti misionāra pozā ir normāls. Orālais sekss nav normāls. Savukārt svingeru būšana ir drīzāk nenormāla. Viendzimuma attiecības ir pavisam nenormālas.
Izlasīju nesen latviešu valodā iznākušo kataloņu mākslinieka, sirreālista Salvadora Dalī vienīgo romānu "Apslēptās sejas" (2011). Katru sīkāko detaļu dabā, cilvēka sejas mīmikā, asociācijās un autoram raksturīgajos nomoda sapņos viņš „izglezno” ar smalku labas kvalitātes (lai nesaķep) otiņu.
Filmu „Mr. Popper's Penguins” (2011) noskatījāmies Multikino t/c Riga Plaza uzreiz otrā dienā pēc tās pirmizrādes Rīgā, pateicoties, protams, galvenajiem varoņiem – sešiem gentoo pingvīniem. Mr.Poppers neapzināti atkārto savu vecāku scenāriju, šķiroties no sievas un diviem bērniem, kurus tagad satiek tikai reizi nedēļā. Taču šis atgadījums ar pingvīniem liek ģimenei atkal būs kopā un saprast, pārskatīt savu vērtību skalu, kurā tiek mērītas gan veiksmīga karjera, gan ģimene, gan katra egoisms un spēja atkāpties no tā.
Grāmatas gribas lasīt, kad ir mazliet vientuļi un skumji. Sanāk saruna ar autora radītiem tēliem, saruna ar eņģeli un dēmonu sevī. Otra atziņa, ka mēs īsti neizvēlamies grāmatas, bet tās izvēlas mūs. Īstā grāmata atnāk kā zīme, kā atbilde uz taviem jautājumiem, atnāk īstajā laikā, kad tu vari tai veltīt pietiekami daudz uzmanības.
Ķermeņi mijas, steidzīgi soļi iet garām, nemitīgi garām pa peļķēm, nejauši neko nepamanoši skatieni. Vai esmu viens šai pilsētā, šai pasaulē, vai arī ar mani vienmēr ir kāds, kas mani sargā? Kāds iekšējs spēks, kāda gaisma, kas ļauj kūniņai pārdzimt taurenī. To var nosaukt arī par Dievu. Kad esi atradis to sevī, iemīlējis sevi, tad vari pacelt acis uz otru un iemīlēt Dievu otrā cilvēkā. Taureņi tiecas uz gaismu, cilvēki uz mīlestību.