Filma “The circle” (2017) jeb pasaule bez privātuma

Filma nākusi klājā šī gada pavasarī, saņēmusi pietiekami daudz negatīvu atsauksmju, nopelnījusi jau vismaz 30 miljoni ASV dolāru un IMDb novērtēta kā viduvēja ar 5.3 punktiem. Neskatoties uz visu to, nevar neatzīt, ka tajā runāts par mūsdienās tik aktuālu lietu kā privātuma izzušanu un lielu korporāciju vēlmi kontrolēt pasauli.

Jauna meitene, teiksim, Maija (patvaļīgi latviskots no Mae), pateicoties savai labākajai draudzenei, iegūst kārotu un labi apmaksātu darbu lielā tehnoloģiju uzņēmumā The Circle. Viņas uzdevums ir analizēt klientu pieredzi un iegūt pēc iespējas labākas atsauksmes no tiem. Tāpat rūpīgi tiek vērots un vērtēts ar virtuālajiem bonusa punktiem Maijas darbs. Viņai sokas gana labi, taču ar to kompānijai nepietiek.

Visiem The Circle darbiniekiem ir jābūt kā vienotam veselam – aktīvi jāiesaistās korporatīvajos pasākumos, savos sociālā tīkla profilos ir jādalās ar personisko informāciju par ģimeni, hobijiem, draugiem, jāmonitorē veselības stāvoklis, jāizsaka vērtējums un viedoklis. Tā ir gandrīz slēgta kopiena, kur visa gana un pārpārēm, taču visur ir video novērošana un darbinieku komunikācijas, darbību fiksēšana. Visi ir pozitīvi, komunikabli un proaktīvi. Taču kompānijas ambīcijas ir vēl plašākas – šāda kontrolēta kārtība visā pasaulē.

Maija veiksmīgi uztver kompānijas īpašnieka radīto trendu un kļūst par viņa ideju ruporu un pirmo, kura piestiprina sev kameru un dzīvo 7/24 tiešsaistē. Visa pasaule var novērot katru viņas soli, dzirdēt katru vārdu. Viņa ir populāra un lepna par to, ko dara. Šajā tiešsaistes dzīvē pamazām tiek iesaistīti viņas vecāki, draudzene, draugs, kurš ir izteikts vienpatnis un ir pret globalizāciju un internetizāciju. Privātums izzūd un izzūd jebkura morāles vai ētikas norma, kas ļauj uz citādu dzīves stilu vai uzzskatu nekā pieņemts mažoritātei.

Viss beidzas gana bēdīgi, kad Maijas draugs iet bojā autoavārijā, kad viņu izseko droni un interneta lietotāji ar aifoniem. Vecāki ir saprotoši un gatavi paciest daudz ko, lai tik meitiņai viss labi klātos, taču arī viņiem pacietības mērs pilns, novērošanas kameras tiek izvāktas no mājas. Draudzene aiziet no darba kompānijā un aizbēg uz zaļajām un vēl neskartajām Britānijas ārēm, kur vēl nav uzstādītas vebkameras.

Filmas atrisinājums interesants, kas liek aizdomāties (ar zināmām bažām par nākotni). Šādiem sižetiem neatņemama sacelšanās pret kompānijas vadību un viņu privātās un biznesa informācijas publiskošana, kas pilnībā sagrauj viņu dzīves, noteikšanu par The Circle. Jaunās paaudzes sacelšanās pret veco, millenials pret X paaudzi, Z pret millenials utt. Tas viss ir dabiski. Taču nemainīgs paliek viens, vispasaules izsekošana neizzūd, Maija paziņo vēl vairāk, ka turpmāk būs 100% caurspīdīgums pilnīgi visiem un neviens (vadītāji, politiķi, zinātnieki, virtuves strādnieki) nevarēs palikt ēnā.

Atklātums un caurspīdīgums ir labs, nebaidieties no tā. Atsakieties no sava nevajadzīgā privātuma. Tehnoloģijas jūs pasargās, ja jūs paši sevi nesargājat un par sevi nerūpējaties. Tās neļaus jums nomirt negadījumos, tās kontrolēs jūsu sirdsdarbību, ārstēs slimības un sabalansēs uzturu un fiziskās aktivitātes, pasargās no ļauniem un citādi domājošiem cilvēkiem. Jūs dzīvosiet aplī (lokā) un būsiet tā daļa.

Interesanti, ka filmas scenārija autori spēlējas ar vārdu “circle” (aplis, loks) un kampusa tipa korporācijas darbinieku mītni, kas neviļus sasaucas ar kompānijas Apple jauno mītni, kas konstruēta loka formā un paredz kopienas tipa kopādzīvošanas un kopāstrādāšanas vidi.

Visskarbākā atskārsme ir tā, ka šī nav zinātniskās fantastikas filma vai tehnoloģiju trilleris, lai arī tā tiek nosaukts. Tā ir realitāte, kurā arvien vairāk un vairāk esam iekšā. Dienas pavadām sociālajos tīklos, atzīmējam savas atrašanās vietas (iečekojamies), mūs pilsētās vēro simtiem vebkameru, mūsu viedierīcēs ir viss par mūsu fiziskajām aktivitātēm un miega režīmu, neskaitot dokumentus, e-pastus, fotogrāfijas un video, kas izvietoti mākoņrisinājumos (praktiski neizdzēšamai). Noklausīties vai novērot kādu vairs nav nekādu problēmu, nepieciešamas tikai konkrēto tehnoloģiju lietošanas prasmes un pagaidām iekšējās ētikas un morāles normas, kas vai nu ir ieaudzinātas, vai nē.

Tieši tā, ieaudzinātas, jo cilvēks nepiedzimst ar morāli un ētiku, kas ir sabiedrības lēmums. Un, ja jaunajai sabiedrībai ir citādi lēmumi? Cik indivīda prāts ir spēcīgs kritiskam skatījumam uz šādiem lēmumiem? Atcerēsimies, ka instinkti jau paliek. Tie gan iedzimst katram (nu vismaz, kamēr cilvēka jēdziens ir tāds, kādu mēs saprotam tagad, neuzlabotais un nerobotizētais cilvēks). Un, lai izdzīvotu šādā sabiedrībā, būs jāpielāgojas.