Marlene Dietrich - dekadences karaliene

Marlēna Dītriha īstajā vārdā Marie Magdalene Dietrich von Losch (dz. 1901-12-27 Berlīnē – m. 1992-05-06 Parīzē) - liktenīga, skarba un skaista. Tādu viņa izveidojusi pati sevi, tādu viņu izveidojis laikmets, kurā dzīvoja.

Izdzirdot Dītrihas vārdu uzreiz rodas asociācijas ar karu, melnbalto foto un kino, cigaretes dūmiem, mazu skatuvīti krogā, elegantu maxi kleitu ar neparasti šmaugu jostasvietu, masīvu kažokādas apkakli, tā laika ikonu. Ar katram cilvēkam raksturīgo zinātkāri tuvāk uzzināt, kas slēpjas aiz slavenības nopulētā tēla, sāku meklēt informāciju globālajā tīmeklī. Palūkojiet kāda mozaīka man sanāca...

Jaunībā nebijusi nekāda skaistule, augumā 165cm, diezgan pilnīga, plakanām krūtīm, vīrišķīgiem žestiem un manierēm. Nākusi no labas ģimenes, izglītojusies vijoļspēlē un aktiermākslā kopš agras jaunības. Viņu pamanīja kādā kabarē uzvedumā, tā sākās Marlēnas karjeras ceļš kino, kas aizveda uz Holivudu, kur viņa izkopa līdz sīkumam savu tēlu un iemantoja slavu. Pirmo reizi savā popularitāti nesošajā tēlā Dītriha parādījās filmā „Morocco” (1930). Blondais strikti ieveidotais matu vilnis virs augstās pieres, tievās uzacis, dziļi iekritušie vaigu kauli un stirnas kājas.

Dītriha bija vairāku modes tendenču noteicēja. Viņa ienesa daudz vīriešu apģērbu gabalu un aksesuāru dāmu modē. Vai tas bija viņas iekšējais ģēnijs un rakstura iezīme – uzdrīkstēties, vai arī biseksuālā daba, kas to lai zina. Viņai pat esot piedēvējuši apzīmējumu – „pats stilīgākais Holivudas vīrietis”. Dītriha apbrīnojami veiksmīgi apvienoja liktenīgās sievietes un vīrišķīgās bravūras tēlus.

Dītriha bija izteikta fašistiskā režīma pretiniece. Marlēna pat kādu laiku bija Amerikas armijas dienestā ar savām uzstāšanām uzmundrinot kareivjus, kas devās kaujās. Lūk, dažas laika gaitā padzeltējušas foto no Dītrihas dzīves starp karavīriem.

Viņa brīvi pārvaldīja trīs valodas – vācu, angļu un franču. Visu dzīvi kopš agras bērnības mīlēja mūziku, pati spēlēja un dziedāja. Vispopulārākā Dītrihas dziesma par kara laiku, protams, ir „Sag mir wo die blumen sind”.

Noklausīties - http://www.youtube.com/watch?v=P3ET1b0ymZs

Sag mir, wo die Blumen sind,
Wo sind sie geblieben?
Sag mir, wo die Blumen sind,
Was ist gescheh'n?
Sag mir, wo die Blumen sind,
Mädchen pflückten sie geschwind.
Wann wird man je versteh'n,
Wann wird man je versteh'n?

Sag mir, wo die Mädchen sind,
Wo sind sie geblieben?
Sag mir, wo die Mädchen sind,
Was ist gescheh'n?
Männer nahmen sie geschwind.
Wann wird man je versteh'n,
Wann wird man je versteh'n?

Sag mir, wo die Männer sind,
Wo sind sie geblieben?
Sag mir, wo die Männer sind,
Was ist gescheh'n?
Sag mir, wo die Männer sind,
Zogen fort, der Krieg beginnt.
Wann wird man je versteh'n,
Wann wird man je versteh'n?

Sag, wo die Soldaten sind,
Wo sind sie geblieben?
Sag, wo die Soldaten sind,
Was ist gescheh'n?
Sag, wo die Soldaten sind,
über Gräbern weht der Wind.
Wann wird man je versteh'n,
Wann wird man je versteh'n?

Sag mir, wo die Gräber sind,
Wo sind sie geblieben?
Sag mir, wo die Gräber sind,
Was ist gescheh'n?
Sag mir, wo die Gräber sind,
Blumen weh'n im Sommerwind.
Wann wird man je versteh'n,
Wann wird man je versteh'n?

Dītrihu dēvēja arī par karalieni un viņa šo pieņēmusi, statusu apzinājusies pilnībā. Bijis pat gadījums, kad britu princese aicinājusi viņu uz pieņemšanu, bet Marlēna atteikusi, paskaidrojot draugiem, kāpēc viņai jāiet pie princeses, ja viņa pati esot karaliene.

Dītrihas draugu, mīļāko un paziņu lokā bija daudz ievērojamu skatuves un vārda mākslinieku. Attiecības ar pasaulslavenā romāna „Rietumu frontē bez pārmaiņām” autoru Ēriku Mariju Remarku un Hemingveja rakstu darbu viena no pirmajām lasītājām un vērtētājām.

Par dažām no šīm attiecībām - http://www.diary.ru/~marlene-dietrich/p36763204.htm un par sarežģītām Dītrihas un viņas meitas Marijas attiecībām, kas nebūt nebija sirsnības pilnas - http://marlene.ru/read/17

Dītriha nodzīvoja garu un spilgtu mūžu. Pēdējos 13 gadus viņa pavadīja noslēgtībā savā dzīvoklī Parīzē. Viņa par katru cenu nevēlējās novecot vai no apbrīnas tēla pārvērsties par līdzjūtības objektu. Ne velti uz kapa pieminekļa stāv rakstīts - Hier steh ich an den Marken meiner Tage – Šeit esmu es uz savas dzīves robežas – kā pati būtu izvēlējusies kad dzīvo, kad aiziet. Marlēna iemūžināja savu tēlu uzrakstot arī memuārus un sniedzot vairākas stundas garu interviju, kas kļuva par pamatu dokumentālai filmai.

Daži Dītrihas izteicieni –
• Ja cilvēks saka, ka izdarījis visu, ko vien varējis, tad viņš sevi nenovērtē.
• Nenovēršamo vajag pieņemt ar pašlepnumu.
• Atbalstu parašu sievietēm valkāt sēru tērpu. Sieviete sērās saņem tādu uzmanību, kāda viņai tajā brīdī nepieciešama.
• Nav nepieciešama liela fantāzija, lai baidītos no nāves.
• Mīlestībā lepnus ir vairāk bīstams sievietei nekā vīrietim. Ja vajag saglābt stāvokli, vīrietis aizmirst par savu lepnumu vieglāk un ātrāk.
• Maigums – labākais mīlestības apliecinājums nekā kvēlākie solījumi.
• Katrs vīrietis vairāk interesējas par sievieti, kura interesējas par viņu, nevis par sievieti, kurai ir skaistas kājas.
• Mīlestībā nevar atšķirt uzvaru no kapitulācijas.
• Sievietei skaistums svarīgāks par prātu, jo vīrietim ir vieglāk skatīties nekā domāt.

Vēl par Marlēnu Dītrihu –
http://en.wikipedia.org/wiki/Marlene_Dietrich
http://www.marlene.com/
http://www.marlene.ru/