Sākot lasīt OSHO grāmatu „Prieks” ilgi nevarēju sarast ar daudzām tur izteiktām domām. Tā grāmata mani vienkārši kaitināja. Domāju, līdzīga sajūta varētu pārņemt daudzus lasītājus, it īpaši tos, kuri maz zina par budisma filozofiju. Tomēr, ziņkārības vadīts, rūpīgi izstudēju grāmatu, tiesa gan caur tādu kritisku prizmu.
Paulu Koelju uzrakstītais liek kaut vai uz mirkli pabūt ārpus ikdienas steigas, rutīnas, reālās dzīves uzstieptā pragmatisma. Mudina paskatīties uz vērtībām, kas stāv ārpus karjeras, mantiskās labklājības, sabiedriskās atzīšanas. Tas ir vērtīgi, lai nezaudētu prasmi ikdienā priecāties par darbu ko tu dari, par pienākumiem, kas tev jāveic, par cilvēkiem, kurus sastopi, par grūtībām, kuras pārvari.
Tā viena no tām grāmatām, kuru lasīju ar zīmulīti rokā, ik pa brīdim pasvītrojot vai lapaspuses malā ievelkot izsaukuma vai jautājuma zīmi. Tā arī viena no tām grāmatām, kuru paņēmu rokā pēc izlasīšanas gadu atpakaļ. Grāmata reklamēta un piedāvāta pārdevējiem, tirgzinības profesionāļiem un ikvienam, kura maizes darbs ir cilvēku pārliecināšana. Manuprāt, tā der gan šajā profesionālajā nozīmē, gan vispār attiecību veidošanā ar citiem un sevi.
Iesaku tiem, kurus aizrauj stāsti par harizmātiskām personībām un viņu iekšējiem dēmoniem, kas viņus plosījuši visas dzīves laikā. Šajā grāmatā krievu dzejnieka, aktiera, barda Vladimira Visocka un franču aktrises Marinas Vladi kopdzīves stāsts. Alkohola dēmons, kas plosījis šīs attiecības. Sievietes - līdzatkarīgās loma mīļotā vīrieša – alkoholiķa dzīvē. Visockis - ģēnijs, harizmātiskais, visu mīlētais, apbrīnotais un atkarīgais, vājais, nožēlojamais, egoistiskais.