Piektdienas vakarā sanāca ieklīst J.Rozes grāmatnīcā uz Kr. Barona ielas. Skatiens apstājās pie mazas melnas grāmatiņas, uz kuras vāka attēlotais varonis neļāva paiet vienaldzīgi garām. Izrādās, grāmatās tiek apkopoti ne tikai aforismi, bet arī asprātīgi pingvīnismi. Kā noproti grāmata zibenīgi ieņēma vienu no godpilnajām vietām mūsu mājas bibliotēkā.
Savādi jau paliek, kad aiziet viengadnieks (1977-2011). Liekas tik daudz ir bijis, tik daudz vēl priekšā. Neviens jau īsti nezin, no kurienes mēs nākam un kur aizejam. Varbūt turpinām dzīvot paralēlā pasaulē, varbūt pārdzimstam, pārvēršoties, piemēram, par trusi , kas kāri tiesā garšīgu pieneņu lapu. Pēdējā bija Mārtiņa vīzija. Mazs ieskats Mārtiņa Freimaņa dzejas krājumā „Zālīte truša dvēselei” (Mandris, 2004).
Šorīt, dzerot kafiju un skatoties pa logu kā trako vējš, bet saule ir gandrīz jau pavasarīga kaut arī ir vēl janvāra nogale, iedomājos pameklēt YouTubē dzejas lasījumus, kas būtu lielisks fons. Diemžēl jākonstatē, ka dzejas lasījumu latviešu valodā ir gaužām maz. Nācās vilkt ārā pierakstu burtnīcu no studiju laikiem, kur cītīgi tika pārrakstīti daži franču modernistu sacerējumi.
Pazīstamā spāņu dzejnieka Federiko Garsija Lorkas „Somnambulisko romanci” pirmo reizi izdzirdēju Mariannas Verdecias flamenko rumba meistarklasēs Agustina de Cantarote izpildījumā. Skanējuma savaldzināta uzmeklēju tīmeklī arī dzejas tekstus. Lorkas dzeja iemieso sirreālismam un it īpaši simbolismam raksturīgos elementus.
Rudens man šķiet tāds ļoti lakonisks mēnesis, bez liekiem vārdiem, liekām kustībām vai vētrainām jūtu izpausmēm. Netīšām atausa prātā sen lasītā un nez’ kāpēc iespiedusies atmiņā japāņu dzejas trīsrinde: „Es aizeju. Tu paliec. Divi rudeņi”. Piedāvāju šovakar, kad aiz loga līst auksts rudens lietus, palasīt kopā haiku.
Pēdējo reiz izvēlējos divas grāmatas – pirmo, izšķirstot un no dažiem teksta fragmentiem saprotot, ka būs gana saistoša, otru – jūtoties ieintriģēta gan no anotācijas uz otras puses vāka, gan no tā, ka grāmatu nevarēja atšķirt, bija iesaiņota celofānā. Tad nu ienāca prātā doma pavērot, kā īsti cilvēki izvēlas grāmatas lasīšanai?
Izlasīju jauno Paulu Koelju grāmatu „Brida” (Jāņa Rozes apgāds, 2010). Autors atkal nelika vilties. Esmu gandarīta, ka nopirku. Stāsts par gadu īru meitenes dzīvē, kas mainīja viņas skatījumu uz pasauli, tās kārtību un sevi. Stāts par Otrās puses meklējumiem un iekšējo Spēju attīstīšanu.
Tikai manas unikālās personības dēļ kādā jaukā dienā ļautiņi būs spiesti interesēties arī par maniem darbiem. Tas ir daudz iedarbīgāk nekā, taustoties cauri mākslinieka daiļradei, meklēt viņa personību. /Salvadors Dali/
Dzīvot ar pilnu atbildību – tas iespējams, ir grūtākais no visiem uzdevumiem šajā dzīvē. Daudz vieglāk ir meklēt jaunus gudrības ceļus vai mēģināt mainīt pasauli, nevis ieskatīties sevī pašā un censties mainīt sevi. Daudz vieglāk kļūt par aktīvistu cīņā pret korupcijas apkarošanu, nevis apkarot savus egocentriskos impulsus. Uzreiz jāsaka, ka šī grāmata nav viegla vakara lasāmviela, jo zināmā mērā nogurdina katra lappuse ar piesātinātiem eksistenciālisma jautājumi un nemitīgi solītās atklāsmes, kuras var dot tikai Kabala un neviens cits avots.
Šonedēļ otrdien saņēmu telefona zvanu no Zvaigznes ABC pārstāvja ar apsveikumu, ka esmu piedalījusies konkursā un vinnējusi vairākos interneta medijos izdaudzināto Dž. Kotera un H. Ratgēbera grāmatu „Mūsu aisbergs kūst”.Grāmatā ar alegoriju palīdzību būtībā izstāstīta astoņu soļu programma sekmīgas pārmaiņas ieviešanai uzņēmumā, valstī, ģimenē, attiecībās. Lieliski parādīti dažādi cilvēku, sorry, pingvīnu rakstura tipi un rīkošanās kritiskās situācijās.Tomēr beigās tā ar kritisku aci paskatoties, man radās virkne „bet”.