OSHO mācības pretrunas

Sākot lasīt OSHO grāmatu „Prieks” ilgi nevarēju sarast ar daudzām tur izteiktām domām. Tā grāmata mani vienkārši kaitināja. Domāju, līdzīga sajūta varētu pārņemt daudzus lasītājus, it īpaši tos, kuri maz zina par budisma filozofiju. Tomēr, ziņkārības vadīts, rūpīgi izstudēju grāmatu, tiesa gan caur tādu kritisku prizmu.

Turpmāk aprakstītās pretrunas nav gluži pretrunas. Drīzāk domas, ko es neizpratu, jeb vēl neesmu apzinājies un atbildes, uz kurām nevarēju atrast nedz grāmatā, nedz dažās no izlasītām Ošo runām, kas atrodamas mācībai veltītājā mājas lapā.

[1] Koki ir laimīgi vienkārši tāpēc, ka nevar būt nelaimīgi. Ciņu laime – tā nav viņu brīvība viņiem ir jābūt laimīgiem, tiem nav citas alternatīvas.

Diezgan autoritatīvs vērojums, kas savā pamatā ir subjektīvs. Katra indivīda izpratne par laimi ir atšķirīga, lai arī, piekrītu, pastāv pazīmes, pēc kurām var jaust vai cilvēks ir vai nav laimīgs. Taču kā var izdomāt šīs pazīmes būtnēm un veidojumiem, kāds cilvēks nekad nav bijis? Ja nu vienīgi pieņemot, ka apriori viss, kas pastāv ir laimīgs un ka laime (svētlaime) ir visa pamatā.

[2] Mēs ikvienu bērnu jau no paša sākuma zāļojam ar šo konkurences indi. Tad, kad viņš iznāk no universitātes, viņš jau ir sazāļots pilnīgi.

Jāteic, ka Ošo jaunībā vērsies pret daudzām sistēmām, gan tās noliegdams, gan aktīvi protestējot. Šāda sistēma ir arī jebkura skola. Savādi, bet pats dižais skolotājs mācījies dažādās skolās un ieguvis profesora grādu...

[3] Amerikas konstitūcija iedvesusi visiem amerikāņiem ideju, ka tiem ir jātiecas būt laimīgiem, „jādzenas pakaļ”. Nepazīdams viņus [kurš ierakstīja konstitūcijā, ka tiekšanās pēc laimes ir tiesības kopš dzimšanas], es varu teikt – viņš bija nelaimīgs cilvēks.

Nav īsti saprotams, pret ko tad īsti Ošo ir – pret to, ka cilvēkam ir tiesības tiekties pēc laimes, vai pret to, ka tā ir rakstīts ASV konstitūcijā, jeb varbūt pret ASV kā sistēmu, neskatoties uz to, ka Ošo tur nodzīvojis zināmu sava mūža daļu.

Arī Ošo mācības mērķis ir brīvs un laimīgs cilvēks. Acīmredzot atslēga ir vārdā „tiekties”. Bet ja cilvēks vēl nav atklājis svētlaimi kas tad ir motivācijas pamatā?

[4] Atbrīvošanās no simbolu pasaules nozīmē atbrīvošanās no sabiedrības. [..] Simboliskais ir nereāls.

Līdzīga ideja pavīd arī attiecībā uz ģimeni. Atbrīvoties no ģimenes un izdzīvot savu es šeit un tagad bezrūpībā. Tikai jautājums – ko lai dara ar maziem bērniem, kuri nevarēs bezgalīgi gaidīt, kamēr vecāki „sevi meklēs”.

[5] Visi grib lielas spriedzes. Ja jums nepietiek personīgo problēmu, jūs sākat domāt par cilvēci, par pasaules likteņiem.

...un ko godātais skolotājs meklēja ASV?

[6] Buda meklēja laimi bēgot no pils. [...] Viņš pilnībā atbrīvojās no vēlmes... un tajā pašā mirklī tas notika. Tai pašā acumirklī nāca svētība.

Buda „meklēja” šo svētību vairākus gadus. Pie tam to darīja mērķtiecīgi – apgūstot dažādas prasmes un iemaņas pie dažādiem skolotājiem. Un tikai pēc tam, kad visi šie varianti bija izzināti, secina, ka vajag atbrīvoties no vēlmes un gūst svētlaimi. Ir divi „bet”. Pirmais – Buda bija ļoti bagāts un viņam vienmēr pastāvēja atkāpšanās variants, proti, viņš tika vienmēr gaidīts pilī. Otrs – meklēšanas laikā apguva tik ļoti daudz iemaņu, ko viņš diez vai darīja bezmērķtiecīgi.

[7] Koki un dzīvnieki ir laimīgi arī bez ambīcijām, sacensības un tiekšanās pēc materiālā.

Cilvēks ir radīts ar apziņu un ego, pie tam kā sociāla būtne. Atsakoties no visa tā, cilvēks kļūtu par primitīvu būtni. Un tā vietā, lai prātotu par ezotēriskām lietām un sevi meklētu, viņam vajadzētu uzņemties rūpes par saviem pēcnācējiem, katru dienu doties medībās vai kā citādi sagādāt pārtiku. Nezinu, vai šāds cilvēks justos laimīgs.

[8] AIDS kā slimība pēc Ošo uzskatiem ir nekas cits, kā cilvēka pazudusī vēlme dzīvot. Osho mājaslapā lasāms, ka atpūtas centros netiek ielaisti HIV inficētie.

Dzīvojot 4 gadus Mumbajā pateicoties karstam, mitram klimatam Ošo veselība tika pamatīgi iedragāta. Attīstījās diabēts, astma un dažādas alerģijas, kā dēļ viņš ar saviem sekotājiem pārvācās uz Punu. Jāatzīmē, ka slimība arī bija par iemeslu doties uz ASV no kurienes pēc dažādu pārkāpumu atklāšanas viņš tika izraidīts.

Iespējams ir kaut kas fundamentāls, ko es īsti nesaprotu šajā filozofijā, bet, manuprāt, cilvēks radīts (radies) ne velti ar apziņu, ar Ego. Un ir naivi domāt, ka šīs īpašības radītas bez nekāda nodoma. Kas gan ir tiesa, ka, ka saprāts ir ārkārtīgi spēcīgs instruments un var darīt cilvēku ne tikai laimīgu, bet arī sagādāt ciešanas. Tiesa, ka ja nekas nepieder, nav ko arī zaudēt, ja nevienu nemīli nebūs arī šķiršanās.

Manuprāt, cilvēkam, kurš atsakās no sociālā, Ego un domāšanas un kļūst apsēsts ar sava Es meklējumu, ir ļoti liels vilinājums kļūt par egoistu. Un apzinātā „svētlaime” būs tikai pašapmāns un uzurpēšanās kāda aprūpē. Protams, arī šādam cilvēkam ir tiesības uz laimi un šāds cilvēks, iespējams izjutīs svētlaimes sajūtu, bet kādu cenu par to maksās sabiedrība?