(ne)Objektīvie mediji

Līdzīgi kā par statistiku, šķiet arī par medijiem var attiecināt teicienu, ka ir meli, lieli meli un ir mediji. Lai arī ziņa pati par sevi ir notikuma atspoguļojums, taču ceļš, kā šī ziņa nonāk lasītāju vai klausītāju redzeslokā, var būt neviennozīmīgs.

Līdz šim mediji kā ceturtā vara tika uztverti vairāk teorētiski. Arī norādes uz maigās varas izpausmēm bieži vien tika izsmietas. Taču 2014. gada martā notikumi Krimā un tam pakārtotie notikumi, diezgan konkrēti norādīja uz to, ka manipulējot ar informāciju, var diezgan būtiski noskaņot tautu masas kādai iepriekš iecerētai kampaņai.

To saprata arī A.Pabriks, un viens no pirmajiem sociālajā tīklā Twitter aicināja uz diskusiju par krieviski raidošā "objektīvā medija" izveidi [4].

Jebkura uzņēmuma, arī medija, lielais izaicinājums - nopelnīt naudu. Vismaz tik daudz, lai šis medijs spētu pastāvēt. Medija lielākais sasniegums (īpaši interneta medija) nav vis tirāža, bet reklāmas pārdošanas apjoms. Savukārt reklāmas cenu nosaka ne tik daudz mērķauditorija, kā apmeklētāju skaits. Citiem vārdiem sakot, jo lielāks apmeklējums (un iespējamie klikšķinātāji), jo dārgāka reklāma un lielāka medija peļņa līdz ar to. Un šeit jautājums:  

kāpēc, lai medijs rakstītu, piemēram, par svētkiem Ludzas pilskalnā?

Otra problēma - mediju īpašnieki. Kopš 2007. gada delfi.lv pieder Igaunijas mediju koncernam "Ekspress Grupp", savukārt 2014. gadā apollo.lv un tvnet.lv pieder  Igaunijas holdingam AS Eesti Meedia. Atliek vien minēt, kas stāv (un kam pieder) šie uzņēmumi. TV3 un LNT pieder zviedru koncernam Modern Times Group. Līdzīgu piederību var meklēt arī drukātiem medijiem. Tiesa gan, šķiet tieši drukātie mediji ir pēdējais bastions objektīvo mediju ziņā, kuri vēl nav saliekušies zem peļņas pātagas.

2012. gada 29. augustā domubiedru grupas "SkepticCafe" rīkotajā paneļdiskusijā "Zinātne un mediji", ieskanējās atziņa, ka neviens Latvijas medijs bez ārējā atbalsta nav spējīgs sevi finansiāli uzturēt. Šeit arī jautājums:

kādas vērtības un kamdēļ medijiem vispār kopt kaut kādas vērtības?

Ziņas ceļš līdz lasītājam

Klasika:

Ziņu reportieris, uzzinot par gaidāmo vai notikušo notikumu, steidz uz notikuma vietu, ievāc informāciju, veic intervijas, veido foto reportāžu un dara visu, lai iegūtu iespējami daudz informācijas, taču reti vairāk, lai pietiktu rītdienas numuram vai vakara ziņu raidījumam.

Žurnālists, savukārt, analizējot notikumus, sabiedrības interesi un reakciju uz notikumiem, veic dziļāku izpēti, ja nepieciešams dodas uz notikuma vietu, aptaujā iesaistītās personas, izzina jomas lietpratēju viedokli. Citiem vārdiem sakot, tēmu apskata no dažādiem skatpunktiem un iesaistīto pušu interesēm.

Redaktorsatlasa tās ziņas, kuras pēc tā ieskatiem vairos medija popularitāti un uzticību, protams, ņemot vērā medija īpašnieku īpašās vēlmes (piemēram, vairāk rakstu veltīt sportam utt).

Lasītājs izlasa ziņu un, ja tam ir papildus informācija, var sazināties ar redakciju vai žurnālistu un veidot tā saucamo atgriezenisko saikni, cerībā, ka žurnālists vēl nav zaudējis interesi par tēmu.

Realitāte:

Ļoti daudziem medijiem pat nav savu ziņu reportieru un ziņas lielākoties tiek iegūtas no ziņu aģentūrām (piemēram, LETA, BNS, ITAR-TASS, Reuters u.c.). Medijiem var nebūt arī savs foto-reportieris un foto materiālu jeb ziņas ilustrāciju izskaistina ar foto bankās (piemēram, LETA, F64 u.c.) piemeklētajiem grafiskiem materiāliem. Tā kā katras fotogrāfijas izmantošana ir izmaksas, mediji pamanās izmantot ārpakalpojuma reportierus - cilvēks ar fotoaparātu, kurš aiziet uz kādu noteiktu vietu un kaut ko pafotografē. Līdz ar to arī rezultāts, ka rakstam tiek izmantotas ilustrācijas, kurās redzams "kaut kas", nevis fotogrāfija, kas pati jau ir stāsts un rakstu tikai bagātina.

Interneta medijiem, šķiet, "rokošo" žurnālistu nemaz nav, jo reti kurš vidusmēra lasītājs spēj izlasīt vairāk par vienu datorekrāna lapu. Tomēr, lai interneta medijs neizskatītos pavisam saturā nabadzīgs, ik pa laikam tiek aizlienēts kāds raksts no "nopietnās" periodikas un tā teikt, uz abpusēji izdevīgiem nosacījumiem.

Atšķirībā no drukātā medija, kuram ir ierobežots laukums, internetā ziņas var salikt neierobežotu skaitu. Redaktoram, protams, jārūpējas, lai medijs piesaista vairāk lietotāju un pats galvenais - lai labi tirgojas.

Rakstu / sižetu "sarunāšana"

Lai kā tas jocīgi neizklausītos, savā objektīvajā subjektīvismā, mediji pieļauj tādu fenomenu, kā sarunāšanu. Darbojas tas šādi: ja jums ir ko pateikt un ir materiāls, jāsazinās ar medija žurnālistu, bet vēl labāk - redaktoru un jāmēģina pierunāt to publicēt. Vienkāršākā veidā, var aizsūtīt norādi par gaidāmo pasākumu, taču ir dzirdēti arī nostāsti, ka "nopietnās" PR aģentūras šādu norādi sūta ar kurjeru kopā ar "nelielu" suvenīriņu un pēc kāda laiciņa apvaicājas, vai adresāts to ir saņēmis.

Varētu nodomāt, ka PR aģentūrās strādā supercilvēki, kuriem ir n-tās receptes, kā pacelt notikumu, politiķi vai ko citu nebijušos augstumos, tad jāsecina, ka šajās aģentūrās lielākoties ir cilvēki, kuri zina, kā iedabūt vajadzīgo rakstu / sižetu medijā. Tas īstenībā ir visai parocīgi, bet galvenais ļautiņi to lasīs un domās, ka šī ziņa ir kaut kas supersvarīgs, ja reiz redaktors to ir ielicis. Tiesa gan, tas viss arī kaut ko maksā.

Cenzūra

Diemžēl, tā ir realitāte, īpaši ja tas skar medija sponsoru, vai politisko spēku, ar kuru medijam ir noslēgta vienošanās. Piemēram, LETA un Delfi nekad nerakstīs ko sliktu par Rīgas Domes mēru Ušakovu. Tas pats attiecas arī uz krieviski rakstošiem medijiem. Par laimi, šī mīlestība nav akmenī cirsta un, mainoties politiskai situācijai, mediju preferences arī mainās. Šādi darbojas melnais PR. Kamēr politiķis ir pie teikšanas, tikmēr iesūtītie raksti tiek cenzēti vai atmesti, arī žurnālistiem šajā periodā brīnumainā kārtā intereses par to ir maza vai nav vispār. Tiklīdz kaut kas pamainās - visas slūžas tiek pavērtas vaļā. Iespējams, ka arī slūžu turēšana ir mediju īpašs pakalpojums.

Interesants fenomens ir ziņu pazušana. Ziņa, kura tika publicēta kādā interneta medijā, pēc kāda laika vairs nav atrodama,  un par tās kādreizējo esību norāda vien google cache. Viens sīks un varbūt maznozīmīgs piemērs, vairs nekur nav atrodams video ar Godmaņa jaunā gada uzruna, kurā Latviešu tauta tika aicināta saspiesties kopā kā pingvīniem.

Vārda brīvība

Vārda brīvību bieži vien kļūdaini piesauc, kad medijs izvēlas publicēt viena veida ziņas, bet konsekventi ignorē - citas. Vārda brīvība, ciktāl tas nav pretrunā ar likumu ir:

tiesības brīvi (atklāti) paust savus uzskatus.

Taču tas nevienam, arī medijam ne, neuzliek par pienākumu šos uzskatus uzklausīt. Vārda brīvība ļauj medijam brīvāk izpausties, bet tas nekādi neietekmē medija (redaktora, žurnālista) subjektivitāti. Vēl jo vairāk, medijs ir komerciāls uzņēmums, kuram atšķirībā no valsts (izglītības, medicīnas) iestādes var arī nebūt nekādas, piemēram, nacionālās vai ģimeniskās  vērtības.

Bet ja tā, tad objektīvā žurnālistika ir mīts!

jo medija primārais, kā uzņēmuma, mērķis ir pelnīt.

Foto: iinuu.lv

Atsauces:

[1] Par termina vārda brīvība izpratni un atbilsmi angļu valodas terminam freedom of expression - http://likumi.lv/doc.php?id=71770

[2] Pabriks: Zviedru mediji neveicina eiropeisko vērtību nostiprināšanos Baltijas valstīs - http://nra.lv/latvija/95551-pabriks-zviedru-mediji-neveicina-eiropeisko-vertibu-nostiprinasanos-baltijas-valstis.htm

[3] Zanders: Par mediju atbildību - http://www.diena.lv/latvija/viedokli/zanders-par-mediju-atbildibu-14052163

[4] Baltijas un Polijas deputāti aicina veidot Eiropas TV kanālu krievu valodā - http://www.lsm.lv/lv/raksts/latvija/zinas/baltijas-un-polijas-deputati-aicina-veidot-eiropas-tv-kanalu-kri.a82816/