Stāsts par kādu Lielbritānijā dzīvojošu ģimeni. Par māsas un brāļa attiecībām, par māti un tēvu, par tēva māsu un par gadījuma cilvēkiem, daži no kuriem kļuva par ģimenes draugiem, par cilvēku vājībām un tieksmi dzīvot labāk. Stāsts sākas sešdesmitajos gados un turpinās līdz stāsta varone Ella kļūst apmēram 30 gadus veca.
Izlasīju jauno Paulu Koelju grāmatu „Brida” (Jāņa Rozes apgāds, 2010). Autors atkal nelika vilties. Esmu gandarīta, ka nopirku. Stāsts par gadu īru meitenes dzīvē, kas mainīja viņas skatījumu uz pasauli, tās kārtību un sevi. Stāts par Otrās puses meklējumiem un iekšējo Spēju attīstīšanu.
Pārfrāzējot kādu teicienu par daudzām laimītēm varētu teikt – nav tādas vienas patiesības, ir daudz mazu patiesībiņu. Šo teicienu gribētu attiecināt uz pavisam nesen JRT noskatīto kamerizrādi „Fundamentālists”.
Ķermeņi mijas, steidzīgi soļi iet garām, nemitīgi garām pa peļķēm, nejauši neko nepamanoši skatieni. Vai esmu viens šai pilsētā, šai pasaulē, vai arī ar mani vienmēr ir kāds, kas mani sargā? Kāds iekšējs spēks, kāda gaisma, kas ļauj kūniņai pārdzimt taurenī. To var nosaukt arī par Dievu. Kad esi atradis to sevī, iemīlējis sevi, tad vari pacelt acis uz otru un iemīlēt Dievu otrā cilvēkā. Taureņi tiecas uz gaismu, cilvēki uz mīlestību.
Skaidrības labad, jāteic, ka šis raksts un šīs pārdomas radās izlasot vienu no daudzām Osho grāmatām – „Prieks – laime tevī”. Ja dzenaties pēc laimes, skaidrs ir viens: jūs to nekad negūsiet. Laimes vienmēr ir blakus parādība. Tas nav tiekšanās rezultāts. Tā notiek, kad jūs par to pat nedomājat.
Zināmā mērā mietpilsonis ir asociāla būtne, kas vairās tikt iesaistīta sabiedriskajā dzīvē, koncentrējas uz savu ģimeni, māju, mašīnu. Viņu neinteresē, kas notiek uz planētas, savā valstī.
Čatbots ir datora programma, kura izveidota ar mērķi simulēt sarunu (čatu). Kā jau var nojaust, programmas mēdz būt gudrākas un dumjākas. Tās dumjākās "čeko" atslēgas vārdus un kaut kādā veidā seko sarunas tematikai. Savukārt gudrākās - balstās uz Mākslīgo Intelektu.