Šomēnes sanāca tā, ka atrodoties tepat rudens vēju pārņemtajā Latvijā, baudījām Itāliju. Pirmkārt, protams, mākslas filma „Ēd. Lūdzies. Mīli.”, kur Džūlijas Robertsas atveidotā varone dodas uz Itāliju, lai iepazītu itāļu dzīves svinēšanas mākslu. Otrkārt, Silvijas atsūtītās fotogrāfijas no brauciena pa Itāliju. Treškārt, Larisas organizētais Toskānas apgabala vīnu seminārs.
Filmas „Amaya”, skatīšanās laikā sajūtas var nosacīti iedalīt trijās daļās: sākumā ārkārtīgi reālistisks vides un cilvēku attiecību attēlojums, sižeta un personāžu ieskicējums; tad austrumu kultūrai raksturīgas smalkas gandrīz netveramas, bet simboliskas detaļas – lietus aiz loga, kas atspoguļojas Amayas sejā līdzīgi nerimstošām asarām, pulksteņa tikšķis, kas bezkaislīgi tik skaita uz priekšu cilvēka dzīves mirkļus, vēja dzirnaviņas, kuras šoreiz iekustina ventilators, nevis kalnu brīvais vējš u.tml.; visbeidzot smeldzīga nolemtības sajūta, skumjas, gandarījums, sāpes un mīlestība.
Vakar atklājām jauku kinoteātri, kur tiešām var baudīt kino un kuru gribu ieteikt to arī tev. Esmu vampīrfilmu fane, tāpēc neizpalika bez jaunās filmas „The Twilight Saga: Eclipse” (2010) noskatīšanās. Šoreiz nejaušas reklāmas uzrunāti un ieintriģēti devāmies uz kinoteātri „KinoLora”, kas atrodas t/c „Šokolāde” Siguldā. Pa Vidzemes šoseju no Rīgas tikai pusstundas brauciens.
Patika viss – sākot ar laipno personālu, beidzot ar bezgala ērtajiem ādas dīvāniņiem katram skatītājam. Pietiekami vietas, lai uz priekšu izstieptu kājas un novietotu rokassomiņu vai lietussargu. Nekādas bakstīšanās ar elkoņiem ar blakus sēdētāju, nedz staipīšanās pāri priekšējās rindas sēdētāju pakaušiem. Ērtība, ko tiešām novērtējām. Varēja aizmirsties, ka kino skaties kinoteātrī nevis mājas dīvānā.
Laipni lūgti surikatu ģimenītē! Mazi varoņi uz liela ekrāna kinoteātrī „Rīga”. Ārkārtīgi mīļš un jautrs plakāts, nevarēju paiet garām. :) Aizraujoša dokumentālā filma, kas stāsta par surikatiem, apbrīnojamiem tuksneša dzīvnieciņiem, kuri savstarpējās attiecības sargā līdzīgi kā mēs. Filmas centrālais varonis ir surikatu mazulis vārdā Kolo, un mēs sekojam viņa dzīves stāstam Āfrikas Kalahari tuksnesī.
Seriāla „Lie to me” (2009) galvenais varonis doktors Laitmans (aktieris Tim Roth), tāpat kā visiem televīzijas skatītājiem labi zināmais doktors Hauss, apgalvo, ka visi cilvēki melo. Melus no taisnības viņš spēj gandrīz nekļūdīgi atšķirt, nevis klausoties, cik pārliecinoši cilvēks runā, bet kāda ir viņa mīmika un žesti.
Filma gardēžiem, kur atklājas ārkārtīgi veiksmīgs vizuālo un skaņas gleznu salikums. Tāpēc pievelk nevis jel kāda aizraujoša sižeta dēļ, bet gan mūzikas, ritmu un smalku jūtu attēlojuma ziņā. Stāsts ir ārpus vietas un ārpus laika. Šī māja un šie cilvēki varētu būt jebkur, kur viņiem būtu lemts satuvināties un sajust radniecīgu dvēseli.
Pastāv dažādas teorijas, kāpēc evolūcijas laikā parādījās un izplatījās blondi mati, kā arī kāpēc vairums sieviešu jau kopš dziļas senatnes centās izbalināt vai nokrāsot matus blondos toņos. Viena no tām skaidro, ka gaiša āda un gaiši mati palīdz cilvēkiem uzkrāt vairāk D vitamīna tajos ziemeļu reģionos, kur ir mazāk saules. Savukārt kanādiešu antropologs Pīters Frosts vienkāršo: blondu matu izplatība notikusi tāpēc, ka vīriešiem vairāk patikušas gaišmatainas sievietes — tā bijusi dabiskā izlase.
Turpinot interesēties par „dievišķā Dalī” daiļradi un personību, uzgāju un noskatījos Spānijas un Lielbritānijas kopražojuma mākslas filmu „Little Ashes” (2008), kur lieliski atklājas intīmo attiecību duālā daba – garīgais tuvums un seksualitāte. Ne vienmēr divi šie aspekti abām pusēm pieņemami, un tas var fiziski izšķirt tuvos cilvēkus, bet tas noteikti netraucē savstarpēji bagātināties un izbaudīt otra klātbūtni.
Šausmu filmas - žanrs, kas pamatīgi kutina nervu galus. Dažbrīd gribas aizvērt acis vai palīst zem segas, bet atkal pēc brīža skatiens piekalts televizora ekrānam. Paradokss - bail, bet skatīties gribas. Kur tad slēpjas šausmu filmu "sāls"? Kāpēc patīk skatīties šausmenes?
Pamanīju šo filmu Baltajā naktī un aizvakar atradu tīmeklī, lai uzmanīgi noskatītos no titriem līdz titriem. Filma fascinēja un lika aizdomāties – kāpēc cilvēkiem nepieciešama mutvārdu valoda, ja visu var izteikt ar mīmiku, žestiem, acu skatienu, skaņu, mūziku un deju?! Ķermenis nemelo pat tad, kad izteiktie vārdi ir viena vienīga izlikšanās.
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)