Katreiz, kad apciemojam kādu valsti, ieplānojam vienu nekā nedarīšanas dienu. Parasti neiztrūkstošie elementi ir saules peldes, jūras vai okeāna viļņu šalkoņa, rimta nevis mērķtiecīga pastaiga dabā, vīns un garšīgs ēdiens. Šoreiz baudījām Andalūzijas ciematiņa El Rompido, netālu no pilsētas Huelvas, labumus. Pa dienu - sangrija pludmalē, vakarā - vīns un paelja, vēlā vakarā - flamenko un atkal vīns. Ko padarīsi, dzīve ir skaista.
Tā bija pirmizrāde, kurai Smiltenes Tautas teātra aktieri bija gatavojušies apmēram pus gadu un tagad izjuta zināmu satraukumu, piedāvājot savu veikumu pirmajiem skatītājiem. Apsveicama teātra dalībnieku vēlme nākt un darboties uz brīvprātības principa, iestudēt nevieglas lugas, meklēt atbildes uz dzīves jautājumiem, likt domāt un līdzi just arī skatītājiem. Kamēr cilvēks turpina sev uzdot jautājumus, tikmēr dzīvo.
Stāsts par diviem cilvēkiem, kas nodzīvojuši kopā divdesmit gadus, bet tad pēkšņi atskārtuši, ka mīlas dzirksts viņu starpā ir izdzisusi. Gan viens, gan otrs meklē gadījuma sakarus vai attiecības, kas ienestu dzīvīgumu nu jau rimtajā, finansiāli un visādi citādi stabilajā ikdienā. Var visu, protams, novelt uz četrdesmit gadnieku krīzi, bet var arī aizdomāties, kā es būtu rīkojies, attopoties šādā situācijā.
Bija sen doma uzrakstīt par latgaliešu mentalitāti – ar ko čangalis atšķiras no čiuļa, kāpēc tā turas pie savas valodas, savas zemes, saknēm, tradīcijām. Bet grūti jau rakstīt par tik tuvām, emocionālām, intīmām un reizē ļoti pašsaprotamām lietām. Šķiet, pēc izrādes "latgola.lv", paskatoties uz latgalisko no malas, varu beidzot mēģināt to darīt.
Lai gan vakar pilnā mērā visus svētku pasākumus liedza baudīt diezgan nemīlīgais sīkais lietutiņš, tomēr uz dažiem no tiem pabijām, un bija interesanti - aerobātikas paraugdemonstrējumi, leļļu gājiens, retro automobiļu parāde, amatnieku tirdziņš,izrāde Mazajā Ģildē, atvērto durvju diena Krievu drāmas teātrī un, protams, salūts.
Vakar, 17.aprīlī, Nacionālā teātra Jaunajā zālē noskatījāmies vācu autores Ingrīdas Lauzundas (1964) lugas "Homo erectus" (oriģinālais nosaukums "Mugurkaula diska trūce") versiju režisora Regnāra Vaivara iestudējumā.
"Homo erectus" jeb "taisni stāvošais cilvēks" – skatuviska preparācija, kā šis jēdziens attiecināms uz mūsdienu biroja darbinieku, kurš savas dzīves lielāko daļu pavada pieplacis pie datora.
Pārfrāzējot kādu teicienu par daudzām laimītēm varētu teikt – nav tādas vienas patiesības, ir daudz mazu patiesībiņu. Šo teicienu gribētu attiecināt uz pavisam nesen JRT noskatīto kamerizrādi „Fundamentālists”.
Uz skatuves sanestas četras tonnas Latvijas māla, kaut gan vēstījums ir par divu brāļu dzīvi un kaislību pret sievieti no prieka mājas kaut kur tālā Dienvidamerikas rančo. Izrādē mīlestība nav atrauta no miesiskās kāres. Te nav „ekšena” , nedz cēlu jūtu, nedz noslēpumainības un sarežģīta sižeta samezglojuma. Brutāls maigums.
Šovakar, pateicoties Twitter izlozē iegūtajiem diviem ielūgumiem, pabijām Latvijas Nacionālajā teātrī uz jauno Viestura Kairiša izrādi „Pinokio pelni”. Sākotnēji pēc izrādes noskatīšanās domāju, ka neko nevarēšu par šo darbu uzrakstīt, pārāk emocionāli nospiedošs, tagad vienkārši gribas šo smagumu izrunāt.
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
