Lugas “Daži vasaras vakari zem saules” pirmizrāde Smiltenes Tautas teātrī

Sestdienas, 12.marta, pēcpusdienā devāmies uz Smiltenes Kultūras centru, jo bijām saņēmuši ielūgumu uz zviedru rakstnieces Agnetas Pleijeles lugas “Daži vasaras vakari zem saules” iestudējumu. Tā bija pirmizrāde, kurai Smiltenes Tautas teātra aktieri bija gatavojušies apmēram pus gadu un tagad izjuta zināmu satraukumu, piedāvājot savu veikumu pirmajiem skatītājiem.

Zāle Kultūras centra augšstāvā kamertipa (līdz 100 sēdvietām) nodrošināja ciešāku saiti starp aktieriem un skatītājiem. Skatuve iekārtota vienkārši, bet fona attēls ar vientuļu, zviedriem tipisko tumši sarkanu ar baltu krāsojuma būdiņu jūras krastā, nodrošināja vajadzīgo noskaņu.

Uzreiz gribas pateikt atzinīgus vārdus režisoram un scenogrāfam Agrim Māsēnam, jo, godīgi sakot, tādu materiāla izvēli amatieru teātrim – tik dziļu lugu nebijām gaidījuši. Tas tiešām pozitīvi pārsteidza.

Stāsts par zviedru ģimeni, paaudzēm, piepildītiem un nepiepildītiem sapņiem, privātām dzīvēm, izvēlēm, sāpēm un vilšanos, kā arī, protams, par mīlestību. Izrāde sākas ar to, ka iepazīstam visus varoņus viņu vasaras mājā pie jūras: mamma Karna (Zigeta Vīķele), viņas trīs meitas ar otrām pusītēm – Ģertrūde, skolotāja, (Dace Purvlīce) un viņas vīrs ierēdnis Frēderiks (Laimonis Matulis) un meita Tanja (Ieva Stauvere); otra meita Magda, televīzijas darbiniece, (Inga Sīmane) un viņas vīrs žurnālists Brūrs (Gaidis Bogdanovs); trešā meita aktrise Ulrīka (Dana Langenfelda) un viņas draugs rakstnieks Tūmass (Aigars Veldre).

Nevienā no šo minēto pāru attiecībām neiet tik gludi, kā varētu iedomāties, vērojot šo atpūtas brīža idilli. Uzzinām, ka Karna izaudzinājusi meitas viena pati, jo vīrs aizgājis. Ģertrūde un Frēderiks savu ģimeni satur kopā, aizbildinoties ar bērnu – meitu, kura ir jau gana pieaugusi jauniete un savā jaunības maksimālismā grib no dzīves paņemt visu, ko vien sakārojas, nerēķinoties ar citu jūtām vai materiālajām grūtībām.

Ģertrūde noteikti te ir dominējošā, jo labāk zina, ko un kad darīt, kā savest ģimeni atkal kopā pēc vairākiem gadiem, kā rīkoties pareizāk. Lomas atveidotājai Dacei ir tik dzīva mīmika un izteiksmīgi žesti, ka fotogrāfam viņas tēlojumu fiksēt īsta bauda. Ja Ģertrūde ko pasaka, tad tas ir neapstrīdāmi, un Frēderiks labprāt pakļaujas, jo ierēdņa daba radusi pakļauties, nevis uzņemties jebkāda veida atbildību (īsā platā puķainā kaklasaite un apaļās brillītes lieliski papildināja šo tēlu).

Taču, lai cik spēcīga personība Ģertrūde būtu, dzīvē ne visu vai pat daudz ko tu nevari ietekmēt. Viņa ir bezspēcīga situācijā, kad meita Tanja pārguļ ar Tūmasu un vēlas dzīvot atsevišķi no vecākiem un gādāt par savu bērnu. Viņa ir bezspēcīga pret laiku un gadiem, kas paiet, atstājot aiz sevis sievietes jaunību, skaistumu, seksuālo pievilcību.

Tanja, Ģertrūdes meita, ir jauna un vēl ļoti kareivīgi noskaņota sasniegt visus savus sapņus. Viņas mīlestība šķiet ir tik liela un visaptveroša, ka tās pietiks pašai, gaidāmajam bērnam un vīrietim, kurš viņai nepieder. Ļoti pārliecinošs, drošs, ekspresīvs Ievas Stauveres tēlojums.

Mīlestībā cilvēki ir tuvu viens otram. Un to es vēlos. Es gribu atrasties tuvu kādam, kurš man baigi baigi patīk. Caurām dienām un naktīm. Skaidrs, jāpastrādā jau arī ir, bet par to es tik daudz nedomāju. Tas nokārtosies, bet mēs dzīvosim tik tuvu, it kā būtu vienā ādā. Tuvu, tuvu. Tā ir mīlestība. To es vēlos.

Magda, kas kādreiz varēja kļūt par profesionālu vijolnieci, bet dzīves apstākļu spiesta atteikusies no sava sapņa, tagad jūtas dzīves un sava vīra nenovērtēta. Viņa ilgojas pēc vienkārša apskāviena, samīļošanas, pažēlošanas. Magda pārāk ilgi bijusi spēcīga, viņa kādu mirkli grib pabūt vāja.

Tas īpaši tiek parādīts 1.izrādes daļas monologā pie jūras, kur Magda paziņo par iespējamo šķiršanos no Brūra un mēģina pieglausties Tūmasam. Manuprāt, Inga Sīmane ļoti profesionāli nospēlēja šo iekšējo diskomforta sajūtu - klusināti, bet smeldzīgi patiesi.

Savukārt Brūrs, kurš savus iekšējos pārdzīvojumus slēpj aiz bravūras, sarkasma un palielas humora devas, pateicoties veiksmīgam Gaida Bogdanova tēlojumam, ienesa izrādē jautrību un izraisīja skatītājos smieklu uzplūdus. Šeit it īpaši jāizceļ scēna, kad Tūmass ierodas pie Brūra redakcijā un sūkstās par savu attiecību trīsstūri ar Ulrīku un Tanju, kā arī gaidāmo neplānoto bērnu.

Taču, ja ieklausās tekstos, ko Brūra varonis pasaka skatītājiem, tad tajos atrodamas ārkārtīgi dziļas pārdomas par dzīves jēgu.

Cilvēks nospiež kādu slēdzi vai pagriež krānu, un iedegas gaisma vai no sienas sāk tecēt ārā ūdens. Cilvēki pa gaisu lido uz Mēnesi. Uz datora ekrāna cilvēki var dabūt intīmas ziņas par savu kaimiņu. Un par to cilvēki nemaz nebrīnās. Bet, ja kāds, ar ko kopā būtu jābauda pusdienas, ņem un nomirst vai arī – ja pasaulē ierodas bērns, kurš nav bijis paredzēts, tad cilvēki brīnās uz velna paraušanu. Vai zini, kā man liekas? Tā kā cilvēku varā tagad izlemt, vai šī planēta turpinās eksistēt vai ne, tad, manuprāt, cilvēki iedomājas esam noteicēji arī par dzīvību un nāvi. Bet es sasodīti sen esmu apjautis, ka tā nebūt nav. Daba joprojām ir mums priekšā. [..] Un man šķiet, ka tas ir sasodīti labi. Tāpēc ka es nepaļaujos uz cilvēku atradumiem. Tev tiešām patlaban neliekas, bet padomā pats. Ir tādas padarīšanas, ko nav iespējams mainīt.

Nedrīkst dzīvot, kā mēs dzīvojam. Ikviens cilvēks, kam acis ir pierē un sirds krūtīs, to zina. Mēs nomirstam dzīvi. Pašiem nemanot, esam nomiruši jau dzīves gaitā.

Trešā Karnas meita ir Ulrīka – sieviete, nu jau labākos gados, kura visu dzīvi ir veltījusi aktrises karjerai, neizvairoties no sakariem, bet arī nesaistot sevi ar kādu konkrētu vīrieti. Tagad viņa, sastapusi rakstnieku Tūmasu un sajutusi gara radniecību, grib dzemdēt bērnu un visu savu laiku veltīt ģimenei. Bet Tūmasam citi plāni. Dialogā (lugas tekstā, izrādē nav iekļauts) ar Magdu viņš atklāj savus nepiepildītos sapņus:

Un es atkal gribēju uzrakstīt grāmatu. Bet apprecējos. Divi bērni. Rindu māja. Iemaksas un ... Saejos ar Ulrīku, tavu māsu. Aktrise. Kas ir māksla? Kāpēc cilvēks nevarētu pastāvēt par savu taisnību, par savu paša? Kāpēc nevarētu būt citu acīs tieši tāds, kāds ir? Kādudien cilvēks saprot, ka vairs atlikt nevar ...

Ulrīka meklē atbalsta plecu, roku, kas pasniegsies pretī, kad viņa iet pāri bezdibenim pa laipu, kas ved uz mīlestības pilnām attiecībām. Taču arī viņai ir jāpiedzīvo vilšanās. Bērns ir Tanjai un nevis viņai. Sāpēs šķiet gandrīz neizturamas. Bet arī sāpes ir cilvēka dzīves daļa.

Manuprāt, izdevusies aina, ko izspēlē Dana Langenfelda Ulrīkas atveidotāja – sāpes, ko piedzīvo sieviete, kuru pārņēmusi vilšanās mīlestībā, partnerī, spējā kontrolēt savu dzīvi. Sāpes pāraug te dusmās, te sevis žēlošanā, te dziļā netaisnības izjūtā.

Ja salīdzina izrādes pirmo un otro daļu, tad šķiet pēdējā aktieri bija daudz atraisītāki. Iespējams, uztraukums vairs tik ļoti netraucēja. Emocijas daudz spilgtāk tika nodotas zālei, un tā rezonēja – smiekli, asaras, nopūtas. Pieļauju lomu tēlotāji katrā savā varonī ielika kaut ko no savas dzīves, no saviem nerealizētajiem sapņiem vai zaudējumiem, šķiršanās sāpēm un mīlestības, ko jūt pret saviem tuvajiem cilvēkiem.

Jebkurā gadījumā ir ļoti apsveicama Tautas teātra dalībnieku vēlme nākt un darboties uz brīvprātības principa, iestudēt nevieglas lugas, meklēt atbildes uz dzīves jautājumiem, likt domāt un līdzi just arī skatītājiem. Kamēr cilvēks turpina sev uzdot jautājumus, tikmēr dzīvo.