Māla Maigums uz JRT skatuves

Uz skatuves sanestas četras tonnas Latvijas māla, kaut gan vēstījums ir par divu brāļu dzīvi un kaislību pret sievieti no prieka mājas kaut kur tālā Dienvidamerikas rančo. Spēlē trīs profesionāļi aktieri – Ivars Krasts (Eduards), Gatis Gāga (Kristiāns), Inga Alsiņa (Huliana) - un Sergejs Didenko - cilvēks ar garīgās attīstības traucējumiem, kas reizē ir Teicējs un Govs. Pirmizrādi darbs, kas tapis pēc argentīniešu filozofa un rakstnieka Horhes Luisa Borhesa (1899–1986) stāsta „La Intrusa” („Svešiniece”) motīviem, piedzīvojis jau 2006.gada pavasarī. Šo trešdien - 28.oktobrī , iepriekš nopirkusi internetā un neveiksmīgi izdrukājusi biļetes no 1188 biļešu rezervēšanas sistēmas (svītrkodu skeneris nelasīja), izrādi „Maigumu” Jaunajā Rīgas teātrī noskatījos arī es.

Skatītāju vietas JRT Mazajā zālē bija 100% aizpildītas, kaut gan apmēram 20 minūtes pēc izrādes sākuma dažas vietas atbrīvojās, jo četri izrādes apmeklētāji īsu sprīdi viens pēc otra atstāja zāli. Vai nu nebūs izturējuši smago māla smārdu, kas pildīja gaisu, vai arī aizskarti varoņu primitīvās un tiešās valodas. Jāsaka es ar’ pusi no izrādes noskatījos bez nekādas īpašas ieinteresētības – sižets banāls un vairakkārt apspēlēts attiecību trīsstūris, kustības drīzāk brutālas, nevis maigas kā bija cerēts sagaidīt pēc izrādes nosaukuma spriežot, valoda plebejiska, plus viens atpazīstams citāts no Zālamana Augstās dziesmas, nepārtraukta māla mīcīšana. Ticu, ka vieniem šī izrāde likās kaitinoša, otriem saistoša, novatoriska.

Ja tā abstrahējas no sižeta pamatlīnijas, tad ilgi un dikti var filozofēt par māla simboliku. Māls – pakļāvīgs un reizē smags materiāls. Tā mīcīšanu un pārveidi var saistīt ar cilvēka personības pārveidošanos un mainīšanos zināmu spēcīgu iekšēju un ārēju procesu iedarbības rezultātā. Kaisle vai mīlestība var padarīt brutālo lopu kāvēju par klusas maigas dziesmas dziedātāju, vai brāļu mīlestību pārvērst tik lielā naidā, ka var aizdomāties līdz slepkavībai.

Izrādē mīlestība nav atrauta no miesiskās kāres, dzimumorgānu dabiskas reakcijas uz erotiskiem kairinātājiem, reizēm pat šķiet, ka jūtas aiziet otrā plānā. Īstenībā varoņi to nosauc par mīlestību, bet tās ir „devēja – ņēmēja” attiecības, kurās nesaskatu nedz cieņu pret iemīļoto, nedz pašlepnumu, nedz spēju ziedot. Tur, kur ir šis „devēja-ņēmēja” princips, tur tiek arī kas dalīts. Brāļi pārbauda Hulianas pieķeršanos saucot viņu pie sevis kā kādreiz bērnībā sunīti. Kurš no viņiem vismīļākais? Sieviete šeit tiek parādīta kā bezrakstura būtne, kas „nekož rokai, kas baro” un apmierina vīrieša seksuālās iegribas pēc pieprasījuma. Kaut gan, palasot kritiķu rakstus par Hulianas tēlu, tas tiek identificēts ar maksimālo sievišķību jeb „viss, kas vien sieviete vispār var būt un jebkad bijusi vīrietim”.

Turpinot skatīties lugu, sapratu, ka cenšanās izlobīt kādu dziļu filozofisku jēgu no šī vēstījuma ir bezjēdzīga. Šo izrādi var uztvert tikai ar maņām – ievelkot nāsīs smagnējo māla smārdu, sekojot mainīgajām (reizēm maigajām, reizēm skarbajām) roku kustībām, kas izmīca no māliem segu, traukus, vēstules, virves un diez zin’ ko vēl, uztverot aktieru pozas, glāstus, soļu ritmu. Tad šķiet esi atgriezies vairākus gadu simteņus atpakaļ, kaut kur tālu prom no civilizācijas, pelēkajā rančo ikdienā, ko paši brāļi Nīlseni nemaz neuztver kā rutīnu, bet kā neizbēgamu savas dzīves ritējumu. Te nav ilgu pēc tālienes, pēc neaizsniedzamā, pēc pārmaiņām. Hulianas ienākšana viņu mājās jau ir grandiozas pārmaiņas, ar kurām brāļi netiek galā.

Neteikšu – ne iesaku, ne neiesaku redzēt, atkarībā, cik liels intelektuālais gardēdis esi. Te nav „ekšena” , nedz cēlu jūtu, nedz noslēpumainības un sarežģīta sižeta samezglojuma. Brutāls maigums.