Pinokio pelni

Šovakar, pateicoties Twitter izlozē iegūtajiem diviem ielūgumiem, pabijām Latvijas Nacionālajā teātrī uz jauno Viestura Kairiša izrādi „Pinokio pelni”. Sākotnēji pēc izrādes noskatīšanās domāju, ka neko nevarēšu par šo darbu uzrakstīt, pārāk emocionāli nospiedošs, tagad vienkārši gribas šo smagumu izrunāt. Izrādē, kas veidota pēc dāņu rakstnieka Jokuma Rodes darba, parādīta situācija, kad visā valstī un konkrēti vienā pilsētā ar likumu aizliegts nodarboties ar mākslu un jebkāda mākslas izpausme tiek sodīta un mākslinieki tiesāti, nemaz neiedziļinoties lietas būtībā – alles klar und wunderbar!

Izrāde sastāv no divām daļām, kur pirmajā tiek ieskicēta pieņemtā politiskā lēmuma traģika, tiek improvizēti dedzinātas grāmatas, atcirsta roka. Pavīd smeldzīgs humors, aktieriem it kā nejauši izrunājot no Latvijas politiskās elites mutes dzirdētās un nu jau tautā folklorizējušās frāzes. Tiek skartas tabu tēmas - seksuālās perversijas, incests, bērna noslepkavošana. Otrā daļa paliek aizvien smagāka, nāvju un asiņu paliek aizvien vairāk, slepkavības seko viena otrai. Beidzot tiesnesis Volfs izprazdams baiso kļūdu un savu iekšējo pretrunu un baiļu plosīts – sodīdams ar nāvi māksliniekus pats klusībā raksta dzeju – pakļauj sevi apzinātai slepkavībai, tādējādi radot iespēju atdzimt kultūrai un orākulam atsākt runāt.

Piemeklējot attēlu šim rakstam tomēr negribējās likt pa grīdu haotiski izsvaidītās grāmatas, pa kurām aktieri pārvietojās, mīdot tās kājām, svaidot, „dedzinot” un tā parādot kultūras un mākslas iznīcināšanas procesu, kā arī foto, kas parādījās visās preses relīzēs, reklamējot šo izrādi. Izvēlējos šīs manekenu rokas, kas, manuprāt, simbolizē no ķermeņiem atdalītās mākslinieku rokas un viena no izrādes varoņiem Vernera Brauna (Jānis Reinis) nocirsto roku, kad viņš uzdevās par talantīgu mākslinieku, kurš darinājis lelli.

Visumā postmodernistisks darbs, kas piesātināts citātiem, atsaucēm un vēsturiskām referencēm. Katrs var paņemt, cik nu viņa zināšanu bagāža ļauj, bet tik un tā nejusties apdalīts. Aktieru spēle ir ļoti emocionāla, reālistiska un profesionāla, ne mirkli neliekot šaubīties, ka kāds no notikumiem būtu tikai ļoti tumšas veļu nakts fantāzija. Olga Dreģe atveidoja nosacīti trīs tēlus Mirandu – Vernera māti, mazās meitenītes un Karolas Sērensenas (Daiga Kažociņa) meitas balsi, orākulu, kas spēj uzklausīt visslēptākos sapņus, tādējādi paredzot nākotnes traģiskos notikumus. Spēle līdz kaulam patiesa.

Izrādē it kā tiek izspēlēti trīs agregātstāvokļi – mākslinieks vai amatnieks, viņa darinātā lelle un tās pelni. Daudz šausmu darbu un slepkavību tiek izdarīts, pa upi peld līķi. Lai atrisinātu septiņu tiltu mīklu, tiek nodedzināts viens no tiltiem, parādot, ka traucēkli var novērst triviāli, iznīcinot tās radītāju – cilvēku, reāliju vai kultūras slāni. Vēsturiska labi zināma atsauksme – nav cilvēka, nav problēmas.

Pats lugas režisors Viesturs Kairišs par izrādi un tās māksliniecisko sūtību saka: „Latvijā valsts līmenī sācies terors pret kultūru. Ekonomiskā krīzē grimstošā tauta to atbalsta, kultūrā saskatot mistisku ienaidnieku, kuru iznīcinot dzīve strauji uzlabosies. Teātris ir kara lauks, kurā katrs indivīds kļūst atbildīgs par savu izvēli šajā cīņā. Varbūt tā ir vēsturiska iespēja atdzimšanai?”.

Iesaku aiziet un noskatīties, ja nav bail no smaguma, kas gulst kā smags bluķis uz krūtīm un pavada labu laiku aiz teātra durvīm. Varbūt ir vērts noskatīties otrreiz, lai labāk uztvertu nianses un visus citējumus, lai iedziļinātos stāstā par ļauno, dzīvniecisko un neapzināto cilvēkos, valsts un Dieva radīto likumu nesakritību, par varu un tās ietekmi uz vienkāršo cilvēku. Es gan otrreiz nemēģinātu – pārāk daudz iztēlē tumšajā zālē izplūstošu asiņu, cilvēku fiziskas un garīgas pazemošanas un mocīšanas. Nu, ne pārāk laba pēcgarša, bet uzrunāja.