Ir četri veidi kā runāt par politiski, reliģiski vai ka citādi jūtīgām tēmām: argumentēt, novirzīt uz citām problēmām, runāt tikai par vēlamo virzienu vai nerunāt vispār. Šķiet Skandināvija izvēlējusies pēdējo, tā sacīt – ja par problēmu nerunāt, tā pazudīs pati no sevis.
Raugoties abstrakti un atrauti no realitātes (un vēstures) - vienas grupas tiesību akcentēšana, kā vienlīdzības korekcijas mehānisms pats par sevi nav nekas slikts. Pat ja atmetam V.Rudzīša domugraudus par vīriešu bezierunu pakļāvību dievietei, vienas atsevišķas cilvēku grupas izcelšana liek vismaz aizdomāties par šādas vēlmes patiesiem mērķiem.
Perfektā sieviete mūsos mēģina noslēpt sliktās īpašības, bet tādu īstenībā nemaz nav. Ir tikai vajadzības, bet tās atradīs iespēju apmierināties, mēs to gribam vai nē. Nepareizi ir domāt, ja man būs panākumi, es būšu laimīga. Ir otrādi – ja būsi laimīga, tev būs panākumi. Sievišķīga sieviete ir tā, kura neizliekas vai neiztaisās par to, kas nav, bet gan spēj būt pati.
Tālajā 2007. gadā ļāvos tik apvārdotam par pensiju fondiem un piekritu uz vismazāko iespējamo summu. 2015. gadā nolēmu apvaicāties (jo paši pārskatus nesūta), kas tad tur iekrājies. Papildus tam, ko esmu iemaksājis, pa 8 gadiem iekrājušies 35 EUR, jeb 0.16%/gadā.
Liela daļa cilvēku visu savu darba mūžu paliek darba ņēmēja pozīcijā, citi atkal kļūst uzņēmēji. Uzgāju pāris interesantas infografikas, kur vienā no tam vizuāli attēlots pasaules iedzīvotāju iedalījums pēc ekonomiskās aktivitātes. Interesanti, ka uzņēmēju un nestrādājošu cilvēku pasaulē ir gandrīz vienādā skaitā.
Šorīt aizdomājos, kāpēc Latvijas sabiedrībā vērojama pasivitāte, kad runa ir par iejaukšanos, savas nostājas paušanu reālā darbībā nevis tīmekļa ierakstos, par atbildības uzņemšanos. Ik pa laikam uzrodas kāds aktīvists. Tas ir labi, ka ir tāds viens, bet tā nav sabiedrības doma, kurā vērts ieklausīties, pēc kuras pieprasījuma vai kritiskās attieksmes vērts pārskatīt normas vai uzlabot likumdošanu.
Andele, rotāšanās, dziedāšana un klausīšanās, spēlēšana un spēlēšanās, degustēšana un našķošanās visas Miera ielas garumā. Nomākušās debesis priecīgākas padara krāsainas lentas un karodziņi, kas plīvo vējā uz iekšpagalmos nostieptajām auklām. Bērnu čalošana un jautrības spiedzieni, kad izdodas piešaut klāt savu mazo pirkstiņu tikko uzpūstajam ziepju burbulim.
Vārds „muzejs” ar katru gadu šajā pasākumā arvien vairāk kļūst tikai simbolisks, jo Muzeju naktī iesaistās gan pašvaldību uzņēmumi, kā, piemēram, šogad Rīgas pašvaldības policija, atverot savas telpas apmeklētājiem, gan ražotnes (Aldaris), gan bibliotēkas, gan augstskolas. Un tas nemaz nav tik slikti.
Gan tiem, kas ar lielāko prieku atbrīvotu kādu plauktu savā mājā, izpārdodot lietas, kas pašiem vairs nav nepieciešamas, gan tiem, kas medī oriģinālas, vintage un nekomerciālas lietas, katra mēnēša vienā no sestdienām ir iespēja apmeklēt Avotu ielas krāmu tirdziņu. Sākot ar maija mēnesi andele notiek zem klajas debess - Sv. Pāvila baznīcas skvērā, tāpēc ir iespēja pavadīt gandrīz visu dienu svaigā gaisā, "atlīpot" no televizoru, datoru, telefonu ekrāniem. Ja neesi izdomājis, ko pasākt šajā nedēļas nogalē, piebiedrojies!
Kamēr šodien dažs labs Pārdaugavā plosījās, vicinot kaimiņvalsts simboliku un Georga lentītes, tikmēr Kalnciema kvartālā skanēja ugunīgie spānijas ritmi un āra skatuvi skandināja flamenko dejotāju ritmiskie piesitieni. Lūk, daži foto mirkļi un video no Spānijas dienas pasākuma.