Ledus laikmeta centrs atrodas netālu no Tartu jeb Tērbatas, padsmit kilometrus uz Z pusi, nelielā ciemā Äksi skaista ezera krastā. Pati ēka atgādina pelēku lielu kluci, kurš iekšpusē sastāv no trim stāviem ar palielu tukšumu vidū, kur izvietots centra galvenais varonis un arī logotipa simbols – dabīga lieluma mamuts.
Piecas atpūtas dienas pirms vasaras sezonas sākuma Palangā izvēlējāmies apzināti, lai izvairītos no lielajiem tūristu pūļiem un varētu pavadīt laiku rimtā noskaņā. Gājēju ielu – J.Basanavičiaus gatve – vēl rotāja lielas dekoratīvas olas. Viena no tām visa bija klāta ar maziem dzintara gabaliņiem. Jārēķinās ar to, ka pilsētiņa samērā maza un orientēta galvenokārt uz tūrismu.
Pagājušās nedēļas nogalē par godu savai alvas/rožu kāzu jubilejai nolēmām doties uz Igaunijas Z piekrasti, lai iepazītu gan vietējo dabu, gan pabaudītu SPA jaukumus. Rezultātā vēlreiz pārliecinājāmies par igauņu tīkamo dzīves rimtumu, atklājām vienu paradīzes pludmalīti un pabijām kūrortpilsētā, kur kāju spērām pirmo un, cerams, pēdējo reizi.
Kā no krāsainas pastkartītes izniris skatam paveras baltu māju krasts ar spilgti ziliem akcentiem un senām vējdzirnavām. Te no pasaules malu malām brauc tūristi, lai nofotografētos un sagaidītu skaistāko no dabas brīnumiem – saulrietu, kas iekrāso jūru un balto namu fasādes dažādās varavīksnes krāsās.
Dzīves svinēšana, dabas velšu baudīšana un tiešā komunikācija cilvēku starpā ir tas, kas saista Krētā. Pludmales pārsvarā oļainas vai smalku akmentiņu klātas, tāpēc basām kājām iet pagrūti. Retās vietās ir arī smilšu pludmales. Piesaistīja arī grieķiskais dzīves veids un dzīvās baznīcas filozofija.
Florencē jeb Firenze, kā tiek norādīts uz ceļa zīmēm, ieradāmies siltā un saulainā dienā. Neskatoties uz to, ka bija jau oktobra pēdējie datumi, varēja droši iztikt bez virsjakas. Kā jebkurai vietai, arī Florencei ir ticējumi. Viens no tiem ir bronzas cūkas šņukura paberzēšana.
Šoreiz Silvijas atsūtītās fotogrāfijas nāk no Austrijas ielejas Montafon, konkrētāk no kalnu slēpošanas kūrorta Silvretta Montafon. Kalnu slēpošana reiz nu ir tas ceļošanas un atpūtas veids, kas nekad nebūs mana izvēle. Taču kalnu varenība un pārlaicība vienmēr ir vilinājusi, aizgrābusi un mazliet pat baidījusi.
Šonedeļ Silvija atsūtīja fotogrāfijas no sava brauciena uz Itālijas Alpiem, konkrētāk uz slēpotājiem noteikti labi pazīstamu kalnu tūrisma vietu Plosi D Tiroles reģionā. Lai gan neesmu nedz ziemas sporta veidu fane, nedz pašas ziemas sezonas fane, skati uz kalniem ir aizgrābjoši, tāpēc nolēmu padalīties talāk.
Izdzirdot vietvārdu Piza, noteikti pirmā asociācija ir tornis, kas ievērojami sagāzies uz vienu pusi. Tagad tas no iekšpuses nostiprināts tā, ka mazām tūristu grupām ļauts uzkāpt 56m augstā zvanu tornī. Vijīgi akmens pakāpieni, kas neļauj atpūtināt elpu, ved augšup, līdz nonāc skatu laukumā, no kura paveras skats uz visu Pizas pilsētiņu.
Šodien nolēmu beidzot iziet cauri Itālijas fotogrāfijām, kuras tapušas pagājušā gada rudenī ceļojuma laikā pa Itālijas pilsētām. Šoreiz par galvalspilsētu Romu, Vatikānu, kāda tā atklājās ceļotāja acīm. Ceļojot grupā ir tāds mīnuss, ka tu redzi to, ko tev rāda, nevis to, ko tu varētu ieraudzīt, vienkārši pastaigājoties pa pilsētas ielām.