Latgales stāsti. Stukači un baltmaize

1947. gads Latgale, pierobeža. M. apritēja 7 gadi. Tēvu par it kā pastrādātu slepkavību ietupināja uz 25 gadiem cietumā. Lai gādātu ziemai iztiku, puika tika sūtīts ganībās pie turīgāka saimnieka. Kolektivizācija un kolhozu ēra ritēja pilnā sparā. Saimniecībām tika atņemti zirgi, mājlopi un zeme, atstājot vien pa kādai govij un strēmeli zemes. Lai arī saimnieks neiebilda, ka puika nakšņotu mājā, tā kā tur jau tā mitinājās divas ģimenes un vecvecāki, par nakšņošanas vietu tika izraudzīts siena šķūnis. Ganībās bija jāiet agri – ap pieciem no rīta, pa aukstu rasu, basām kājām. Būtībā ganīšana izpaudās kā lopu “lavierēšana” pa ierādīto zemes strēmeli starp dārzu, krūmiem un kolhoza sējumiem. Par lopu palaišanu kolhoza teritorijās saimniekam draudēja sods, līdz pat izsūtīšanai.

Karš ne tikai izputināja saimniecības, aizveda tēvus, dēlus un brāļus, bet arī atnesa padomju varu, kura triecientempā stutēja kolektīvo saimniecību. Būtībā tur nebija nekā no vienlīdzības. Tika dots tiem, kurus padomju varas ieceltā vietvara atzina par “valstij draudzīgiem”, tātad – pārsvarā iebraucējiem, un atņemts tiem, kurus uzskatīja par nodevējiem. Tā tas turpinājās gadiem ilgi, un nav brīnums, ka daudzi, kara nomocīti un salauzti, centās pielabināties jaunajam režīmam, ar to izpelnoties kādu labumu - galvenokārt saimniecībā vajadzīgās lietas un pārtiku.

M. tēvs bijis robežsargs. Vaktējamā teritorija atradās rokas stiepiena attālumā no mājas. Acīmredzot bija viens no nedaudzajiem, kuram tajā laikā bija atļauts nēsāt ieroci. Meža dziļumā bija partizānu bunkurs, par kuru visi zināja, bet nerunāja. Vieni cerēja, ka šī jaunā vara nav uz ilgu, otri – ka partizāni padosies. Kādu dienu līdz vietvarai nonāca ziņa, ka visi partizāni esot apšauti. Bija tā vai nē, bet bija jāatrod grēkāzi un jo ātrāk, jo labāk, jo ciema ļaudīm bija skaidrs, ka nekāda izmeklēšana un tiesa nenotiks un šo birku varēja piekārt jebkuram. Tā uzradās it kā aculiecinieki un ziņojums.

Rīta agrumā tēvs izgāja no mājas un pazuda. Saime, nenojaušot, ka tēvs tika aizvests, devās meklēt gan tuvējā, gan tālākā apkārtnē, taču bez panākumiem. “Nesteru stukači”, par to zināja, bet klusēja. Vien pazobojās: “Vot tuorps, kur že is varie izgaist?”. Pēc ļoti daudziem gadiem kāds, kurš jau bija izdienējies līdz partijas funkcionāram, dzērumā izpļāpājās, ka tēvs rudens rīta dzestrumā basām kājām un vienā apakšveļā esot dzīts līdz kādai Ņesteru mājai, kur mājas saimniece sadabūja bikses, galošas un pufaiku. Tālāk dzīts uz Kārsavu, tad Ludzu un, tad aizvests uz cietumu. Arhīvos atrodama vien vietvaras parakstīta cedele un piespriestais sods – 25 gadi. Pēc dažiem gadiem tomēr noskaidrojās, ka lieta bijusi caurcaurēm safabricēta un tēvu palaida mājās.

Vēlā rudenī M. sāka iet pamatskolā. Ģimenē ar pārtiku bija visai trūcīgi, arī uz skolu bērniem nekas netika līdzi dots. Taču tā nav bijis visiem bērniem. Blakus sādžā dzīvojusi kāda sieviete ar diviem bērniem, kura nekur lāgā nestrādāja un saimniecību neturēja. Vīrs gājis bojā karā, māja nodegusi, tamdēļ saime mitinājusies saimniecības ēkā, kura bija pielāgota dzīvošanai. Jocīgi likās tas, ka bērniem uz skolu līdzi tika dota baltmaize un sviests.

Ar padomju varu ļaudis jau bija apraduši un par "stučīšanas" tēmu, kura, lai arī saglabājās tabu statusā, šad un tad, būdami kunga prātā, mēdza patērzēt. Tā arī uzzināja, ka Nesteru vietvara apmaiņā pret ziņojumiem, cik nu patiesiem, cik izdomātiem, esot apgādājusi ziņotājus ar pārtiku...