Elēģija

Liriska, skumja noskaņa, parasti mīlestības motīvs, personiskie iespaidi, intīmas izjūtas – tā ir elēģija.

Ir filmas, kuras uzrunā, bet ir, kuras nē. „Elēģija” (Elegy, 2008) viena no tām pirmajām. Ne tik daudz ar mūžseno atdzinumu – mīlestība nepazīst vecumu, bet gan ar smeldzīgu vientulības sajūtu. Vientulība, ko cilvēks pats apzināti vai neapzināti izvēlas.

Filmā interesantāks likās tieši otrā plāna pāris, t.i., nevis skaistā studente Consuela Castillo un līdz ausīm iemīlējies nopelniem bagātais un solīdā vecumā esošais profesors un mākslas kritiķis David Kepesh, bet gan biznesa sieviete vidējos gados Carolyn un profesors. Pēdējie satiekas 20 gadu garumā reizi nedēļā vai retāk, mīlējas, abi ir pašpietiekami, karjerā veiksmīgi un neatkarīgi cilvēki.

Gan David, gan Carolyn ir vientuļnieki, kas paši sevi tam nolēmuši. Šeit nu var domāt par vairākiem iemesliem – egoisms, karjerisms, sevis nemīlēšana vai aizliegšana būt vājam, emocionālam, laimīgam ... Abi varoņi varētu nākt no viena bērna ģimenēm, kur visa vecāku mīlestība, raizes, dusmas un atbildība uzkrauta uz vieniem pleciem. Izaugt un dzīvot ar domu, ka man jābūt visgudrākajam, cilvēku visapbrīnotākajam, visveiksmīgākajam darbā un karjerā, es nedrīkstu raudāt, kad man sāp, un nedrīkstu palikt kopā ar cilvēku, ja man jāmaina savi principi vai radies uzskats, ka šīs attiecības ir nepareizas, graujošas, bez nākotnes.

David un Carolyn ir līdzinieki, kaut gan tikai vienreiz 20 gados atļaujas par to atklāti runāt un atzīt savu vientulību un alkas pēc tuva cilvēka ar kuru kopā novecot. Nedz šīs alkas, nedz skumjas, nedz vientulība, nedz kaisle nepiespiež viņus mainīties, bet tikai laiks jeb pareizāk sakot – vecums. Abi šie varoņi joprojām ir jauni savās domās, savā brīvībā un pārgalvībā, savā spējā paskatīties uz pasauli bērna acīm, saskatīt cilvēkos un mākslā apbrīnojamo, daiļo, dievināmo. Abus nodod novecojošais ķermenis. Turklāt muļķības, ka sievietes savu vītumu pārdzīvo sāpīgāk. Domāju, tas skar vienlīdz abus dzimumus, tikai sievietes ir neatlaidīgākas savos centienos uzturēt savu ārieni ilgāk svaigu.

Kas ir egoistiskāk – sastapt un apprecēt tuvu cilvēku, ziedoties un saņemt no viņa ziedošanos, lai vecumdienās būtu kāds līdzās pie nāves gultas, vai arī – dzīvot, baudīt dzīvi, dot un radīt priekš apkārtējiem, sabiedrības un atsakoties no saistībām, palikt vientulībā?