Turpinot interesēties par „dievišķā Dalī” daiļradi un personību, uzgāju un noskatījos Spānijas un Lielbritānijas kopražojuma mākslas filmu „Little Ashes” (2008), kur lieliski atklājas intīmo attiecību duālā daba – garīgais tuvums un seksualitāte. Ne vienmēr divi šie aspekti abām pusēm pieņemami, un tas var fiziski izšķirt tuvos cilvēkus, bet tas noteikti netraucē savstarpēji bagātināties un izbaudīt otra klātbūtni.
Pamanīju šo filmu Baltajā naktī un aizvakar atradu tīmeklī, lai uzmanīgi noskatītos no titriem līdz titriem. Filma fascinēja un lika aizdomāties – kāpēc cilvēkiem nepieciešama mutvārdu valoda, ja visu var izteikt ar mīmiku, žestiem, acu skatienu, skaņu, mūziku un deju?! Ķermenis nemelo pat tad, kad izteiktie vārdi ir viena vienīga izlikšanās.
Fascinē šīs ģimenes idille, romantikas pilnās attiecības starp ģimenes galvu Gomesu un viņa sieviņu Morticiu, maigums un mīlestība, kas pasargāta no aizejošo gadu un apkārtējās sabiedrības uzskatu ietekmes.Šī ģimenīte it kā atrodas ārpus ikdienības steigas, sīkumainības, mantrausības, apkārtējās vides pārmaiņām.
Ir filmas, kuras uzrunā, bet ir, kuras nē. „Elēģija” (Elegy, 2008) viena no tām pirmajām. Ne tik daudz ar mūžseno atdzinumu – mīlestība nepazīst vecumu, bet gan ar smeldzīgu vientulības sajūtu. Vientulība, ko cilvēks pats apzināti vai neapzināti izvēlas.
Tā nu ir sanācis, ka dzīvojam laikmetā, kad dažādas spekulācijas nāk viena aiz otras. Šī filma ir tieši par to. Sava veida turpinājums Dena Brauna romānam „Da Vinči Kods”. Filma sadalīta trīs daļās, līdz ar ko nolēmām padalīties šādos tādos iespaidos un faktos, par katru daļu atsevišķi.
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
