Bezmaksas izglītība - mīti un patiesības

Līdz ar jaunā mācību gada tuvošanos, aktuāls kļūst jautājums par mācību materiālu iegādi un to, cik lielā mērā pamata un vidējā izglītība Latvijā ir bezmaksas, jo pēc dažādām aplēsēm summa, kuru jāiztērē, lai sagatavotu vienu skolēnu mērāma līdz pat 200Ls.

Satversmes 112. pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir obligāta.

Izglītības likuma 1. panta 4. punkts nosaka, ka izglītība— sistematizētu zināšanu un prasmju apguves un attieksmju veidošanas process un tā rezultāts. Izglītības process ietver mācību un audzināšanas darbību. Izglītības rezultāts ir personas zināšanu, prasmju un attieksmju kopums;   Savukārt,2. pants, nosaka, ka vispārizglītojošās skolas mērķis ir radīt apstākļus radošas, vispusīgi izglītotas personības veidošanai, izglītojamo nepārtrauktai izglītības turpināšanai, profesijas apguvei, patstāvīgai orientācijai sabiedriskajā un valsts dzīvē.

Lai arī Satversmē noteikts, ka pamata un vidējo izglītību ikvienam ir tiesības iegūt bez maksas, jāsaprot arī, ka izglītības process nav tikai zināšanu nodošana, bet arī prasmju un attieksmju veidošana, kā arī audzināšanas darbs.

Vēsture.

Izlaižot seno laiku izglītības attīstības līkločus, pakavēsimies pie Padomju laiku izglītības sistēmas jeb tajos laikos, kurus atceras un piesauc kā paraugu skolas bērnu vecāki vai vecvecāki. Lielos vilcienos izglītības process Padomju laikos ne ar ko būtiski neatšķīrās. Tāpat bija mācību grāmatas, kuras nodrošināja skola un mācību materiāli, kurus bija laicīgi jāiegādājas vecākiem, bija klases vakari un klašu ekskursijas. Nebija priekšmetu darba burtnīcu, toties bija obligātā uniforma, kaklauts un nozīmīte, kura arī bija jāpērk vecākiem. Burtnīcas, zīmēšanas papīrs, krāsas, rakstāmpiederumi, sporta apģērbs un apavi, soma un citi sīkumā gan tad, gan tagad ir jāpērk pašiem.  Ekskursijas, tiesa gan, lielākoties bija lokālā mēroga un bieži vien ar no kādas organizācijas pa blatu „izrakstīto” autobusu. Nebija kopētāju, līdz ar to ļoti daudz kas tikai rakstīts un pārrakstīts.

Mazpilsētu un lauku skolās aptuveni mēnesi skolēni devās nevis uz skolu, bet gan darbos uz kolhozu, par to saņemot visnotaļ mazu naudiņu. Bija arī vasaras prakse aptuveni 2 nedēļu garumā, kuras laikā skolēni piedalījās dažādos darbos, protams, par baltu velti. Bija arī skolas un klases dežūras, kuras kaut kādā tās izpausmē ir saglabājušās līdz mūsdienām.

Izlaidumi ar bagātīgi klātiem galdiem un dzīvo mūziku pakāpeniski kļūst par vēsturi. Jauno laiku fenomens „mēs neko nemaksāsim” aprobežojas ar svinīgo daļu un īsu aprunāšanos ar skolas darbiniekiem pēc tās. Jo, ja neko nemaksāsim, tad nebūs arī dzīvās mūzikas, nebūs arī nekādas mūzikas, jo par to jāmaksā par atskaņošanas licenci, nebūs ziedu, nebūs galdu, nebūs dāvanas skolotājam. Toties būs ietaupīti daži latiņi un nekādu atmiņu.

Katrā ziņā vecāku izpratne, ka skola nav tikai izglītības iegūšanas vieta, bet arī nozīmīga sociālā vide, bija ievērojami lielāka. Nemaz nerunājot par vecāku līdzdalību dažādās tās izpausmes formās.

Jauno laiku vēsture

Jauno laiku vēsture sākās deviņdesmitajos gados, kam par iemeslu bija divi fenomeni: Eiropeisko vērtību pārņemšana (modernā mācīšana) un kopētāji. Tā kā uzdevumu un citas faktoloģiskās informācijas pārrakstīšana pēkšņi kļuva par nevajadzīgu izglītības procesa rudimentu, skolotāji pievērsās materiālu kopēšanai. Pirmie priekšmeti, kuri krita kopēšanas valdzinājumā bija svešvalodas. Likās ļoti moderni izkopēt materiālu no interneta vai kāda cita resursa. Vēl jo vairāk, vecās mācību grāmatas likās pilnīgs „oldskūls”, bet jaunās bija dārgas (un tika kopētas). Nākošie kopēšanas grēkāži bija sākumskolas (1.-4. klase). Protams, pieaugošam papīra izlietojuma apjomam skolas budžets nebija gatavs, līdz ar to ievirzījās doma par papīra pirkšanu no klases fonda naudas.

Lai mācību grāmata par tādu kļūtu, tai jāiziet recenzijas, kādu laiku jānokalpo par eksperimentālo mācību līdzekli un jāiegūst IZM atziņa.  Iespējams, lai vecinātu mācību literatūras konkurenci, IZM pieļāva situāciju, ka realizējot vienu un to pašu priekšmeta programmu, tika izdotas vairākas, dažādu izdevniecību mācību grāmatas. Rezultātā, līdz ar skolotāja maiņu, bieži vien mainījās arī grāmata un tas noveda pie situācijas, kad skolai faktiski vajadzēja iegādāties visu izdevniecību grāmatas. Kā par nelaimi tām bieži vien klāt nāca arī darba burtnīcas un tika pieņemts, lēmums, ka darba burtnīcas gan būtu jāpērk vecākiem pašiem.

Rezultātā, jau maijā plānojot nākošā mācību gadu, katrs priekšmeta skolotājs iesniedz mācību pārzinim sarakstu ar nepieciešamo mācību literatūru (t.s. darba burtnīcām). Salīdzinot sarakstu ar bibliotēkas krājumiem, paliek tie mācību līdzekļi, kurus vecākiem jāgādā pašiem.  Ievērības vērts fakts, ka pedagogu rotācija ir ~5% gadā un par savu lēmumu lielākoties paziņo  vai nu jūnijā vai augustā. Mainoties pedagogam, bieži vien mainās arī mācību grāmatas ar kurām tas radis strādāt un skolas vadībai jānostājas dilemmas priekšā: piekāpties pedagoga prasībām vai palikt bez pedagoga.

Skolas izdevumi

Izdevumu pozīcijas ar kurām vecākiem jārēķinās ir aptuveni sekojošas:

1. Mācību literatūras iegāde (grāmatas).
2. Mācību materiālu iegāde (darba burtnīcas, rakstāmpiederumi  u.c.).
3. Klases fonda nauda.

Grūti spriest cik objektīva ir grāmatu cenas, fakts, ka Zvaigznes ABC līdzīpašniece V.Kilbloka ir miljonāre, raisa dažādas pārdomas un teorijas. Lai samazinātu mācību grāmatas cenu, lielākoties tās tiek iespiesta mīkstajos vākos. Vākot tās laikam vairs nav pieņemts, līdz ar to šādas grāmatas kalpo ļoti īsu laiku.

Var diskutēt – vajag vai nevajag darba burtnīcas. Šī būtu tā pozīcija, kurā varētu ietaupīt, ja vien vecāki patiešām vēlas atgriezties laikos, kad lielākā daļa stundas tika pavadīta mehāniski pārrakstot uzdevumu.

Acīmredzot, visdiskutablākais jautājums ir klases fonda nauda. Pretēji uzskatam, ka šo naudu klases audzinātājs „iebāž kabatā”, no tās tiek maksāts par papīru kopēšanai, ekskursijām, muzejiem, izdevumiem, kas saistīti ar klases un skolas pasākumiem, izdevumiem, kas saistīti ar klases dekorācijām un tematiskiem klases vakariem, kā arī daudziem citiem sīkumiem, no kuriem teorētiski varētu arī atteikties.

Naudas tēma skolā visos laikos bija sāpīga. Vecāki vai nu ar to samierinās, vai runā aplinkiem, baidoties, ka atvasīte netiks pietiekami ieredzēta no klases audzinātāja un skolas vadības puses. Jāsecina, ka juridiski šāda naudas vākšana diez ko legāla nav, taču arī nav alternatīvas, kā problēmu atrisināt vai procesu legalizēt. Visnotaļ interesanti būtu sagaidīt tiesībsarga atzinumu, kā arī skaidrojumu, ko tieši Satversme saprot ar bezmaksas izglītību.

Ļoti gribas cerēt, ka problēmai atradīsies kāds saprātīgs risinājums un nebūs tā, ka saknē tiks nocirstas jebkādas ārpusklases aktivitātes un mācību process pārvērtīsies par sausām lekcijām, laupot iespēju bērniem sociāli attīstīties un pilnveidoties. Tā kā par šīm problēmām pārsvarā izvēlas paust skaļu publisku nostāju visnotaļ turīgu bērnu vecāki, lai nesanāk lāča pakalpojums, aizbildinoties – „es jau neko, es jau kā citiem labāk gribēju”.