Uzrunāja vakar noskatītā Emilio Estevez mākslas filma „The Way” (2010), kuras pamatā ir stāsts par vīrietis, kurš zaudējis dēlu un viņa vietā veic svētceļojumu pa Santjago ceļu no Francijas uz Spānijas ZR pilsētu Santiago de compostela, kur atdusas Sv. Jēkaba pīšļi. Santjago ceļš ir vairāk nekā 800km garš, veicams kājām, un tas ir katra cilvēka individuāls izziņas vai piedošanas vai veltījuma ceļš.
Ceturtdienas vakarā devāmies uz kino „Rīga”, lai kopā ar filmas veidotājiem noskatītos jaunās latviešu filmas „Dancis pa trim” pirmizrādi. Vakara gaitā: karavīru dziemas, filmēšanas grupas uznāciens, klusuma brīdis pieminot aizgājušos, ieskats filmas tapšanā un pati filma. Patika, ka notiekošais un varoņu raksturi netika idealizēti.
Pizzica ir uzrunājoša, ļoti ritmiska un „lipīga” itāļu mūzika un deja. Pirmo reizi pizzicu izdzirdēju mākslas filmā Ne Te Retourne Pas (2009) ar divām lieliskām aktrisēm Monica Bellucci un Sophie Marceau galvenajās lomās, kad varone Jeanne , mēģinot atcerēties savu pagātni un meklējot sevi, ienāca itāļu mājā, kur noritēja svinības. Sākotnēji deja bija kā flirts starp nepazīstamu vīrieti un sievieti, vēlāk pārrauga sāncensības dejā starp divām sievietēm. Uzmeklējot tīmeklī un palasot dejas aprakstus, izrādās šis īsais filmas fragments ļoti labi atspoguļoja dejas būtību.
Tikko atgriezāmies no KinoLora, kur noskatījāmies filmu „The Tourist” (2010). Sižets pat ne tik vienreizējs un oriģināls, kaut gan diezgan spraigs un ar intrigu, bet iesaiņojums gan ļoti baudāms. Skaisti cilvēki (Johnny Depp, Angelina Jolie, Timothy Dalton, Rufus Sewell), skaisti apģērbi un interjers, skaistas un romantiskas pilsētas – Parīze un Venēcija, skaistas attiecības. Jāsaka, Venēcija viena no nedaudzajām pilsētām, kurā ir pabūts, bet tā joprojām nav zaudējusi savu slepenās ilgošanās šarmu. Pazīstama un mūžam sveša.
Nogurušajiem no holivudiskās spozmes un dažbrīd jūtu sekluma, iesaku noskatīties kaut ko no vecajiem gabaliem. Čigānu izcelsmes franču režisora Tony Gatlif muzikāli dokumentālā filma „Latcho Drom” (1993) (čigānu valodā „Labais ceļš”). Tajā parādīts čigānu ceļš cauri dažādiem laikiem un gadalaikiem, cauri vairākām valstīm un kultūrām, sākot no Indijas līdz Spānijai, izejot cauri Ēģiptei, Turcijai, Rumānijai, Slovākijai, Ungārijai un Francijai. Katrs ceļa posms tiek izspēlēts un izdziedāts, atspoguļojot savdabīgo čigānu sadzīvi, tradīcijas, dzīves ritējumu, amatus, pasaules uztveri.
Nejauši uzieta nejauna (2007.gada), bet mākslinieciski uzrunājoša 14 sēriju gara mākslas filma „Ликвидация” pamīšus krievu un ukraiņu valodā. Norises vieta Odesa, 1946.gads – tātad laiks īsi pēc kara. Sižeta pamatlīnija – likumu sargājošo iestāžu cīņa ar organizētiem bandu grupējumiem Odesā, kontrabandas tirgoņiem, dokumentu viltotājiem, nelegāliem spēlmaņiem.Tam visam cauri cilvēciskās attiecības pēckara laikā, kad katram ir sava dzīves traģēdija un daudzu tuvinieku nāves aiz pleciem.
Šomēnes sanāca tā, ka atrodoties tepat rudens vēju pārņemtajā Latvijā, baudījām Itāliju. Pirmkārt, protams, mākslas filma „Ēd. Lūdzies. Mīli.”, kur Džūlijas Robertsas atveidotā varone dodas uz Itāliju, lai iepazītu itāļu dzīves svinēšanas mākslu. Otrkārt, Silvijas atsūtītās fotogrāfijas no brauciena pa Itāliju. Treškārt, Larisas organizētais Toskānas apgabala vīnu seminārs.
Filmas „Amaya”, skatīšanās laikā sajūtas var nosacīti iedalīt trijās daļās: sākumā ārkārtīgi reālistisks vides un cilvēku attiecību attēlojums, sižeta un personāžu ieskicējums; tad austrumu kultūrai raksturīgas smalkas gandrīz netveramas, bet simboliskas detaļas – lietus aiz loga, kas atspoguļojas Amayas sejā līdzīgi nerimstošām asarām, pulksteņa tikšķis, kas bezkaislīgi tik skaita uz priekšu cilvēka dzīves mirkļus, vēja dzirnaviņas, kuras šoreiz iekustina ventilators, nevis kalnu brīvais vējš u.tml.; visbeidzot smeldzīga nolemtības sajūta, skumjas, gandarījums, sāpes un mīlestība.
Vakar atklājām jauku kinoteātri, kur tiešām var baudīt kino un kuru gribu ieteikt to arī tev. Esmu vampīrfilmu fane, tāpēc neizpalika bez jaunās filmas „The Twilight Saga: Eclipse” (2010) noskatīšanās. Šoreiz nejaušas reklāmas uzrunāti un ieintriģēti devāmies uz kinoteātri „KinoLora”, kas atrodas t/c „Šokolāde” Siguldā. Pa Vidzemes šoseju no Rīgas tikai pusstundas brauciens.
Patika viss – sākot ar laipno personālu, beidzot ar bezgala ērtajiem ādas dīvāniņiem katram skatītājam. Pietiekami vietas, lai uz priekšu izstieptu kājas un novietotu rokassomiņu vai lietussargu. Nekādas bakstīšanās ar elkoņiem ar blakus sēdētāju, nedz staipīšanās pāri priekšējās rindas sēdētāju pakaušiem. Ērtība, ko tiešām novērtējām. Varēja aizmirsties, ka kino skaties kinoteātrī nevis mājas dīvānā.
Laipni lūgti surikatu ģimenītē! Mazi varoņi uz liela ekrāna kinoteātrī „Rīga”. Ārkārtīgi mīļš un jautrs plakāts, nevarēju paiet garām. :) Aizraujoša dokumentālā filma, kas stāsta par surikatiem, apbrīnojamiem tuksneša dzīvnieciņiem, kuri savstarpējās attiecības sargā līdzīgi kā mēs. Filmas centrālais varonis ir surikatu mazulis vārdā Kolo, un mēs sekojam viņa dzīves stāstam Āfrikas Kalahari tuksnesī.
