Lieldienu brīvdienas Parīzē – III daļa

Tad nu turpinām pastaigu pa pavasarīgo Parīzi. Tilerī rajons - viskaraliskākais, kaut vai daudzo krāšņo piļu, izstāžu zāļu un pirmās klases viesnīcu dēļ.

Musee du Louvre, lai gan pēdējos gados asociējas tikai ar Dena Brauna romāna „Da Vinči kods” (Dan Brown „Da Vinci Code”) spraigā sižeta notikumiem un grandiozo stikla piramīdu simboliskumu un noslēpumainību, tomēr tā ir sena un vēsturisku notikumu bagāta celtne. Luvra celta 1190.gadā kā cietoksnis. Fransuā I laikā 16.gadsimtā tā tika veidota kā renesanses stila pils ar karalisko mākslas darbu kolekciju. Apskatei tā bija atvērta jau 1793.gadā. Savdabīgās stikla piramīdas atklāja 1989. Gadā, kur lielākā no tām kalpo par centrālo ieeju un izeju no muzeja. Attapīgākie apmeklētāji (tai skaitā arī mēs, gides ieteikumus ņēmuši vērā) ieeju muzejā meklē pie pretī atrodošās arkas Arc de Triomphe du Carrousel. Pa pazemes pāreju var brīvi aiziet līdz biļešu kasēm, nestāvot garā rindā pie piramīdas.

Ieejas biļešu cena salīdzinoši ar citiem Eiropas muzejiem un esošā varenību (17km) ir pat ļoti pieņemama – 9EUR. Dodoties apskatīt muzeja ekspozīciju, uzreiz jārēķinās ar 3 – 4 stundām, lai arī tad jūs redzēsiet tikai daļu kolekcijas. Vairāk arī nav iespējams ne fiziski izstaigāt, ne arī uztvert.

Kaut gan platība ir grandioza orientēties ir viegli, ja seko informācijas punktā paņemtām kartēm un katrā zālē izvietotajām norādēm. Turklāt patīkami pārsteidza tas, ka nav viss laiks jāpavada zem caururbjošajiem zāles sargu skatieniem. Arī fotografēt varēja jeb ko bez jebkādiem bezjēdzīgiem aizliegumiem vai papildus maksām. Trīskāršās durvis, kas vajadzības gadījumā atsevišķi nobloķē katru telpu, un novērošanas kameras bija izvietotas pēc iespējas neuzkrītošāk, arī somiņu pārbaude un biļešu skenēšana radīja drošības, bet ne uzmācošas novērošanas sajūtu kā ir dažā labā mūsu pašu valsts muzejā.

Protams, vairums pulcējās pie slavenās L.de Vinci gleznas Mona Lisa. Pat tagad, kad redzēju oriģinālu pašas acīm dažu metru attālumā, nesaprotu, ko visi tajā atraduši. Gandrīz vai A4 formāta glezniņa ar blāvām krāsām (mani dotajā brīdī mākslas zinātnieki laikam uz vietas nozūmētu :) ).

Interesanta Davida lielformāta glezna, kurā attēlots Napaljona paškronēšanās moments. Arī katra zāle ar saviem griestu gleznojumiem un zeltītajām masīvajām durvīm ir atsevišķs mākslas darbs. Piemēram, kroņu zāle Apollo Gallery ir veidota kā divpadsmit zodiaka zīmju griestu rotājums.

Anagramma, kas apvieno trīs burtus D H C – karalis Henrijs II šajā simbolā apvienoja savu un divu mīļoto sieviešu iniciāļus – mīļākās Diānas un sievas Katrīnas vārdu sākumburtus.

Jāsaka, ka izstaigājām un apskatījām tikai Denon korpusu ar itāļu, spāņu un franču gleznu galerijām, kā arī daļiņu Richelieu korpusa. Un tas jau aizņēma trīs ar pusi stundas, kaut gan ja kājas nebūtu galīgi stīvas varētu staigāt un baudīt vēl un vēl. Parīzes apmeklētājiem noteikti iesaku iegriezties šajā muzejā, kaut vai lai gūtu priekšstatu, par rūpīgu kolekcijas apskati pat nerunājot. Īstenībā, tur būtu nedēļu ko darīt.

Pavisam netālu no Luvras atrodas Palais Royal jeb kardināla Rišeljē pils, kas 17.gs. bija majestātes mājvieta. Tagad te atrodas Valsta padome un Kultūras ministrija. Aiz pils pagalmā iekārtots jauks ziedošs dārzs, kas šobrīd diemžēl trīs reizes mazāks nekā 17.gs. 30 gados.

Luvras muzeja priekšā virzienā uz Elizejas laukiem stiepjas divi iekopti dārzi – Jardin du Carrousel un Jardin des Tulleries. Pēdējā dārza teritorijā agrāk atradās Tilerī pils, tagad radīts jauns dārzs ar dekoratīviem dzīvžogiem un daudzām skulptūrām.

Izejot cauri šiem dārziem, nokļūstam Place de la Concorde - laukums, kuru jau no tālienes var atpazīt pēc 3200 gadus vecā obeliska no Luksoras. Obelisku rotā seno ēģiptiešu hieroglifi un zelta piramīda virsotnē – dāvinājums Francijai kā valstij, kuras pētnieki pirmie spējuši atšifrēt senās Ēģiptes rakstus.

Konkordijas laukuma platība ir vairāk nekā 8 ha. 18.gadsimtā nami laukumam piekļāvās tikai ziemeļu pusē. Vēlāk laukums papildināts ar divām krāšņām strūklakām un 8 skulptūrām, kas simbolizē lielākās Francijas pilsētas.

Virzoties no laukuma dziļāk pilsētā un ejot garām vienam no slavenākajiem un vecākajiem restorāniem Parīzē „Maxim’s” (kādu laiku Pjērs Kardēns bijis īpašnieks), nonākam pie Magdalēnas baznīcas La Magdaleine. Šī baznīca īpatnēja ar to, ka tai nav logu, gaisma ienāk tikai caur griestu velvēm. Šī 1764.gadā projektētā baznīca līdzīga grieķu templim. To ieskauj 52 korintiskās kolonnas. Bronzas durvju bareljefs ataino desmit baušļus.

Blakus baznīcai puķu tirdziņš, kur slavenā Kamēliju dāma (varone Aleksandra Dimā 1848.g. romānā un reāla kurtizāne Marija Diplesī) pirkusi sev ziedus.

Tālāk uz Place Vendome jeb Vandomas laukumu, kas ir labākais 18.gs. Parīzes elegances paraugs. Šis laukums izveidots 1698.gadā. Te laiku gaitā apmetušies bagāti un slaveni cilvēki, baņķieri, juvelieri, mūziķi. Laukuma 15.namā Cēzars Rics izveidojis slaveno Rica viesnīcu, kas ir austākās klases viesnīca Parīzē.

Laukuma centrā Napaliona I statuja, izlieta no lielgabalu pārkausējuma pēc uzvarētās kaujas.

Tā nemanot nonākam Operas rajonā, kur visā krāšņumā paveras Opera National de Paris Garnier. Operas namu padara unikālu gan izmantoto materiālu daudzveidība – marmors, akmens, bronza – gan stilu – baroka un klasicisma apvienojums.

Tas ir tas pats slavenais operas nams, kur mājo Operas spoks un pirms vairākiem gadiem notikušas daudz mistisku lietu. Tāpēc ticis nolemts 5.ložā nekad nepārdot biļetes, atstājot vietu izrāžu noskatīšanai operas spokam. Atceroties Endrjū Loida Vēbera klasiskā mūzikla "Operas spoks" vērienīgāko ekranizāciju, prātā nāk ūdens appludināti pagrabi. Un taisnība vien ir, jo zem operas nama nemitīgi krājas gruntsūdeņi.

Vēlu vakarā ar metro devāmies apskatīt moderno 21.gs. Parīzi jeb La Defense rajonu. Modernas biroju un tirdzniecības centru ēkas, kur pie katras no tām atrodas mūsdienīgās mākslas objekts, piemēram, īkšķis.

Rajona centrā paceļas grandiozs kubs ar tukšu vidu – La Grande Arche. Izrādās, ka tajā iekārtota izstāžu galerija.

Tāda - dažāda un kolorīta - Parīze mums atklājās dažās dienās. Gan moderna un novitāšu pilna, gan vēsturisku liecību piesātināta un senatnīga, bet jebkurā gadījumā nostaļģiju rosinoša un apjūsmojama.