Baltā nakts Rīgā (12. - 13.septembris) šogad samērā silta (kādi 15 grādi plusā) un pilna ar ziņkārīgiem vērotājiem un laikmetīgās mākslas performancēm. Nu jau rudenīgā nakts tumsa ļauj spēlēties ar krāsainas gaismas radītajām ilūzijām un redzēt mirkšķinot ausis, jo „cilvēki, mirkšķinot acis, zaudē apmēram 23 minūtes vizuālās informācijas katru dienu”.
Ceturtdien, 10.augusta vakarā apmeklēju eksotisko deju centra Alegria atklāto stundu, kas notika E.Birznieka Upīša iela 4, Jauno Tehniķu centra zālē. Centra vadītāja Ilze zariņa iepazīstināja ar četriem deju veidiem, kurus var apgūt pie Alegria pasniedzējām, - vēderdejas, indiešu dejas, flamenko un čigānu dejas. Ilustrējot katru no deju stiliem, bija pasniedzēju priekšnesumi (skat.video).
No rītiem, tradicionāli pāršķirstot periodiku, jau labu laiku esmu pasākusi pievērst uzmanību Diena-s beidzamajai lapai, kur Egīls Zirnis joko. Tālab sakrājušies daži tādi labi teicieni, kurus izlasot gribas pasmaidīt par sevi, par dzīvi kopumā un par dzīvi Latvijā. Šeit apkopoju dažus izvilkumus no „Zirnis joko”, kas likušies tiešām asprātīgi un palikuši atmiņā.
Burtiski tikai stundu atpakaļ atgriezāmies no drēgnās, nu jau rudenīgās Jūrmalas, kur Dzintaru koncertzālē notika LNSO pirmās vijoles Raimonda Ozola koncerts „Ienāc manā pasaulē". Tas sapulcināja pilnu zāli ar klausītājiem, ieskaitot prezidentu ar kundzi. Koncerts sastāvēja no divām daļām: pirmā – tāda liriska un mierīga, otra – dinamiska, krāšņa un daudzveidīga.
Aromātu šeit bija daudz – smaržzālītes sakaltētas un iešūtas skaistos linu maisiņos, kas ieliekami starp drēbēm, lai tās iegūtu patīkamu smaržu un atbaidītu kodes. It īpaši patīkami bija lavandas maisiņi, kuri vēl papildus izšūti ar iekšā atrodošās zālītes ziedu attēliem. Dažādas tējiņas, kas iesaiņotas pievilcīgās paciņās. Katrs tirgotājs prata pastāstīt kāds ir sastāvs, kam un kādas tējiņas vislabāk der.
Kaut gan svētku pasākumi noritēja vairākās vietās Rīgas centrā, mēs padzīvojāmies pa 11.Novembra krastmalu. Tur, protams, galvenā uzmanība koncentrējās ap vecajiem braucamrīkiem. Katrs (mani ieskaitot) uzskatīja par goda lietu nofotografēties pie kāda no retro automobiļiem. Visi labā tehniskā stāvoklī, uzspodrināti un gatavi doties ceļā.
Augusta sākumā nedēļas nogalē apmetām līkumu pa Zemgali, piestājot un apskatot dažas ievērības cienīgas vietas. Maršruts lielos vilcienos: Rīga – Jelgava – Tērvete – Bauska – Iecava – Rīga. Turpmāk sīkāk par dažiem pieturas punktiem un dažu labu interesantu faktu, ko uzzinājām.
Vakar bija tiešām jauka diena – saulaina un silta. Labs iemesls, lai atstātu datoru mājās un dotos garākā pastaigā pa jūras krastu. Šoreiz aizbraucām uz Vidzemes jūrmalu un pavadījām tur, ejot gar krastu un peldoties nu jau sasilušajā jūras ūdenī kādas četras stundas. Nogājām strēķīti no Tūjas līdz Ķurmragam (apmēram 7 km uz vienu pusi). Jūras skati bija to vērts, lai tos iemūžina fotogrāfijās.
Katram no mums ir savas mīļlietiņas, no kurām nekad negribētu šķirties un kuras vienmēr apveltām ar siltu skatienu vai labprāt paņemam rokās, lietojam un lepojamies ar tām. Jāsaka, ka parasti šīs lietas nebūt nav tās praktiskākās un sadzīvē visnepieciešamākās. Turklāt tās parasti ir daudzkārt lietotas, čamdītas un burzītas, tāpēc mazliet nobružātas, neskatoties uz īpašnieka vislabāko attieksmi pret tām. Aicinu neturēt sveci zem pūra un atsūtīt savus 5 mīļlietiņu stāstus!
Tas bija īsts atklājums priekš manis un patiess baudījums šovasar paplunčāties Aiviekstes HES aizsprosta pakājē un pastāvēt zem ūdens spiediena radītā spēcīgā ūdenskrituma. Turklāt Aiviekstes upe paredz ūdens priekus dažādu dziļumu piekritējiem, sākot no „ūdens līdz potītei” un beidzot ar „vairs nestāvu kājās”. Aiviekstes HES izrādās ir ne tikai gleznaina vieta, bet arī savulaik lielākā elektrostacija Latvijā.