Rekrutieres stāstiņi #8 Nopičojiet sevi!
Ir viens jautājums, ar kuru 99% gadījumu (varbūt mazliet pārspīlēju, bet tomēr) sākas jebkura saruna par darba iespējām uzņēmumā vai darba intervija. Kandidātam tiek lūgts īsumā pastāstīt par sevi, iepazīstināt ar sevi klātesošos.
Iemesli pavisam vienkārši un caurspīdīgi, to jautā, lai novērtētu kandidāta pašprezentēšanas prasmes un lai vienkārši sāktu raisīties saruna par konkrēto darba piedāvājumu un konkrēto kandidatūru. Šeit katram ir brīvas izvēles iespējas, ko un kā stāstīt. Un ziniet, 99% gadījumu kandidāta sejā ir nolasāms lielāks vai mazāks izbrīns, kam seko vai nu minstināšanās, vai CV īss pārstāsts.
Nākas domāt, ka pičošanas* prasmes (*no angļu vārda pitch - īsa pašprezentācija) būtu jāiekļauj skolas obligātajā programmā, lai padomi, kā sagatavoties darba intervijai, ar kuriem pilns internets, neietu secen vai arī tiktu pareizi uztverti.
Ar pičiem pēdējo trīs gadu laikā ik nedēļas man nākas saskarties biznesa kontaktu rītos vai pēcpusdienās. Tur uzņēmēji vai uzņēmumu pārstāvji pašprezentē sevi, īsi un kodolīgi iepazīstinot ar sevi, savu pakalpojumu vai produktu, uzsverot specializāciju vai mērķa klientu. Atgriežoties birojā un veicot darba intervijas, nākas secināt, ka lielākai daļai kandidātu šo prasmju vienkārši nav vai arī viņi līdz tam nav aizdomājušies. Kaut arī pēc būtības tas ir viens un tas pats - gribu pārdot pakalpojumu vai produktu, mācos to nopičot; gribu "pārdot" sevi, mācos savas prasmes, iemaņas, pieredzi, zināšanas, talantus un profesionālās vērtības nopičot.
Shēma vienā un otrā gadījumā ir līdzīga:
- vārds, uzvārds;
- kas es esmu;
- kādas ir manas konkurētspējas priekšrocības, ar ko esmu unikāls;
- kāda ir mana specializācija;
- kāpēc vērts izvēlēties mani;
- kādu palīdzību, ieguldījumu, pienesumu es varu jums sniegt.
Turklāt, ja tīklošanas pasākumos ir skarbs laika limits - 30 sekundes vai 1 minūte, tad darba intervijā tevi sēž un klausās kaut stundu, ja tik pašam "pulvera" pietiek. Jā, sadaļai "par sevi" darba intervijā būtu jābūt īsai un kodolīgai, bet toties gana pārliecinošai un iedarbīgai. Tālāk parasti seko jautājumi un atbildes. Tuklāt - abpusēji. Arī darba devējam vai intervētājam nav jāaizmirst, ka kandidātam ir visas tiesības nointervēt arī jūs.
Tad nu aicinu, gatavojoties darba pārrunām, uzmest uz lapas piča tekstu pēc iepriekš minētās shēmas un patrenēties mājās skaļi norunāt sadaļu "par sevi".
N.B. Visi stāsti balstīti uz patiesiem notikumiem. Stāstu varoņu vārdi netiek minēti vai ir mainīti, saglabājot anonimitāti.
baigi mēs visi unikālie. es- unikālā maximas kasiere. šitas jeņķu 'rekrūtings' ir tāds sviests
es, par laimi, strādāju jomā, kur es esmu pats par sevi un vienkārši kārtīgi izdaru savu darbu, nevis pildu unikālo logu licēju kompānijas misjiu...
un.lūdzu, neapvainoties, es saprotu, ka tā saucamajā vidējā līmenī ir jānodarbojas ar tādām glupībām kā piča līmenis un kas tur vēl, ko pat pienācīgi latviski nevar pateikt
tās visas ir divkosīgas sarunas, kur kandidāts cenšas trāpīt uzklausošās personas vājprātībā, kas seko kaut kādam handbook-am, ko radījis kāds vājprātīgs asv psihologs/veiksmīgs uzņēmējs (kāpēc raksti grāmatu, ja esi veiksmīgs ;P)
Precīzi! :)
Un vēl tie jautājumi. Kāpēc vēlaties pie mums strādāt? Tāpēc, ka man, sasodīts, naudu vajag! Jeb jūs tiešām domājat, ka man interesē jūsu stulbais produkts vai uzņēmuma attīstības vīzija nākamajiem 5 gadiem? Un vai es atklāšu, ka savā dziļākajā būtībā neesmu ne mērķtiecīgs, ne komunikabls, ne arī plānoju savu laiku vai labprāt strādāju komandā? Ne, es to neteikšu. Tad kāda jēga jautāt? Un vēl - kādēļ aizgājāt no iepriekšējās darba vietas? Jo sakāvos ar priekšnieku Jaungada ballē. Ā, lieliski, tieši tādu kolēģi mēs arī meklējam.