Rekrutieres stāstiņi #7 Āāā, mileniāļi nāk!
Intervija ar 22 gadīgu jaunieti Lūsiju, kura vienreiz jau pamēģinājusi strādāt deviņus mēnešus, bet īsti nav paticis, jo nesajutusi respektu no vadības puses. Tagad studē un kandidē uz vakanci, kura atbilst izvēlētajai specialitātei.
Sākumā standarta jautājumi par pieredzi, prasmēm, rakstura iezīmēm, motivatoriem u.tml. Tad seko jautājumi no kandidātes puses. Visi ir par to ... kā izbeigt darba attiecības. Lūsija detalizēti izprašņā, kā būs, ja darbs nepatiks, vai viņai ir tiesības nebrīdinot pārtraukt darba attiecības un neierasties darbā nākamajā dienā.
Skaidroju, ka pārbaudes laikā abām pusēm ir tiesības bez detalizēta skaidrojuma pārtraukt darba attiecības, bet vienkārši neierasties darbā nākamajā dienā bez brīdinājuma nav tas labākais tonis un piemērotākais veids. Lūsija neatlaižas, bet ja būs tā, ka galīgi nevar izturēt, vai var vairs nebraukt uz darbu? Esot it kā trīs dienas iepriekš jābrīdina par darba attiecību pārtraukšanu, bet ... vai tomēr var pateikt un nenākt?
Un tādā garā vēl kādi seši septiņi jautājumi. Kā jūs domājat, vai kandidāte tika finālā?
N.B. Visi stāsti balstīti uz patiesiem notikumiem. Stāstu varoņu vārdi netiek minēti vai ir mainīti, saglabājot anonimitāti.
Nu bet jauniete satraukusies jo ieprieksējā darbā kaukāda huiņa bijusi.
Nekāds retums. Ir visādi tie "darba devēji", un paliela daļa ir iedomājušies ka vel pastāv verdzība.