Smaržas

Katra sieviete nekļūdīgi var pateikt, kuras ir viņas iemīļotās smaržas. Orientieri – saldas, rūgtas, svaigas, vecmodīgas, spēcīgas, vājas, slavena zīmola, modes tendence, noskaņa ... Ļoti subjektīvi, bet precīzi, turklāt šī precizitāte balstās vairāk nevis uz aprakstu, bet tīri uz sievišķīgu intuīciju.

Neesmu liela smaržu pārzinātāja, bet man smaržas asociatīvi atgādina konkrētu dzīves posmu, konkrētu vecumu, kādu ceļojumu, vietu, cilvēku, attiecības. Man dzīvē bijuši „Eden”, „Silk Touch”, „Midnight”, „Miranda”, „212”, „Light Blue” posmi.

Mazliet iz smaržu vēstures

(vairāk lasiet -http://lv.wikipedia.org/wiki/Aromaterapija)

Paši pirmie, kas novēroja augu aromātu specifisko iedarbību uz cilvēku, bija senie feniķieši. No viņiem šo māku apmēram 4. vai 5. gadu tūkstotī p.m.ē. apguva Senajā Ēģiptē, kur arī sāka izmantot smaržvielas. Par to liecina ne tikai arheoloģiskie atradumi, bet arī mākslas priekšmeti un leģendas. Ēģiptiešu valdniece Nefretete bija liela smaržu cienītāja. Viņas pilīs bija telpas skaistuma kopšanai. Šeit varēja peldēties aromātiskās vannās. Te arī gatavoja un lietoja smaržīgās ziedes, parfīmus un pūderus. Smaržu un ziežu lietošana ieņēma nozīmīgu vietu ēģiptiešu ikdienā. Pēc mazgāšanās vai peldes ķermeni mēdza ierīvēt ar smaržīgām ziedēm un eļļām. Sausais tuksneša klimats radīja nepieciešamību mitrināt ādu. Eļļas lietoja, lai saglabātu tās elastību. Ziežu galvenie piegādātāji bija priesteri, jo tie mācēja tās pagatavot. Bet par vienu no augstākajām mākslām smaržu un kosmētikas lietošanu padarīja Kleopatra. Uzskata, ka viņa ik dienas peldējās smaržīgās vannās un tieši ar parfimērijas palīdzību jau pirmajā tikšanās reizē pavedināja Marku Antoniju.

Islāma zemēs liela nozīme bija zinātniekam, ārstam un parfimērijas atzinējam Avicennam (980–1036). Viņš atklāja veidu, kā, destilējot olīveļļu un jaucot to ar rožu aromātu, var iegūt apbrīnojamo «rožu ūdeni».

Arī viduslaiku Eiropā mēra epidēmijas laikā palielinājās aromātisko vielu patēriņš. Uz ielām dedzināja ugunskurus, kuros svieda dažādus ārstnieciskos augus, lai to smaržas palīdzētu pārvarēt epidēmiju. Dzīvojamo istabu stūros kaisīja smaržīgus pulverus, aromātiskās sveces dedzināja pie slimnieku gultām. Iekārtus smalkās sudraba ķēdēs, sievietes nēsāja juvelieru gatavotas sudraba bumbas ar caurumiņiem, kuros glabājās aromāti, lai to labvēlīgā smarža vienmēr pavadītu.

Smaržu renesanse bija Francijā Katrīnas Mediči (1519–1589) valdīšanas laikā. Viņas izveidotā parfimērijas ražotne Grācā darbojas vēl šodien. Tolaik apvienojās smaržu un cimdu manufaktūras ražotnes. Modē nāca aromatizētie cimdi. Francijā smaržu meistari strādāja kopš 12. gadsimta. Pirms kļūt par šādu meistaru, vajadzēja nokalpot 7 gadus. Kad radīja jaunas smaržas vai zāles, tās reģistrēja un izdeva patentu. Vissenākie šādi patenti datēti ar 1190. gadu.

Jau 19.gs. augus, kas saturēja ēteriskās eļļas, sāka audzēt rūpnieciskos nolūkos. Francija kļuva par vienu no vadošajām parfīmu ražotājām. 20.gs. aromātiskās vielas sāka izmantot medicīnā, kas nozīmēja, ka aromātisko vielu īpatnības un to specifiskā iedarbība uz cilvēka psihi un ķermeni tika racionāli izpētīta.

2007.gada augustā arī mēs pabijām vienā nelielā Francijas smaržu ražotnē – Fragonard – www.fragonard.com .

Katli, kur tiek vārītas ziedlapiņas ēteriskās eļļas iegūšanai, atgādināja filmā „Parfīms” (2006) 18.gs. Francijas ainu – lieli, apsūbējuši, ar caurulēm, krāniņiem, bet laikam efektīvi.

Zālītes un ziedlapiņas tiek ievestas no visām pasaules malām, bet ražotnes laboratorijā, veidojot jaunus smaržu salikumus, darbojas labākie „deguni’, kuru izrādās pasaulē nemaz nav tik daudz. Tikai retajam cilvēkam ir dabas dota spēja sajust smalkās smaržu nianses. 

Te tiek ražotas gan smaržas, gan ziepes, gan sejas un ķermeņa krēmi. Tos visus ražotnes teritorijā esošā veikaliņā var arī iegādāties. Tūristiem ekskursija + patīkami tēriņi. Kaut gan par pēdējo var pastrīdēties, jo kad gids paziņoja par ekskursiju uz smaržu fabriku, autobusa vīrišķīgā puse noelsās ne no sajūsmas (jāpiemetina, ka iepriekšējā dienā pabijām rotu ražotnē) :) . Nodomāju – cik jauki tomēr būt sievietei ar visām piemītošajām „vājībām”. Rezultātā - izbaudīju austrumniecisko aromātu „Miranda” – bergamotes, kokosa, jasmīna, rozes, ambras, vaniļas buķete.

Smaržu skaidrojošā vārdnīca

http://www.stockmann.lv/portal/3292/

Par uzrakstiem uz smaržu pudelītēm –

• Parfimērijas ūdens (smaržūdens) - (eau de parfum/parfum de toilette/esprit de parfum)
  Visizplatītākais parfimērijas produkcijas veids mūsdienās. Tas izskaidrojams ar cenas un kvalitātes optimālu balansu - ar pietiekami augstu ekstrakta koncentrāciju (10-20% 90% spirtā), un salīdzinājumā ar smaržām pieejamāku cenu. Daudzām firmām parfimērijas ūdens ir preces veids, kuram ir visaugstākā ekstraktu koncentrācija, jo ne visi ražotāji uzskata par vajadzīgu (vai iespējamu) izlaist savus aromātus smaržu veidā. Parfimērijas ūdens vienmēr ir pulverizatoru veidā, tas ir ērts izmantošanā un transportēšanā. Ja smaržas nevar iegādāties, tad parfimērijas ūdens neapšaubāmi ir vislabākais to aizstāšanas veids.

• Tualetes ūdens (eau de toilette)
  Tas satur 4-10% ekstrakta 80-90% alkoholā. Daudzi aromāti eksistē tikai šādā koncentrācijā Ja salīdzina vienas līnijas smaržas un tualetes ūdeni, tad pēdējam ir daži mīnusi: tas jātērē vairāk, jo tā smaržas noturība nav tik liela (vidēji tualetes ūdens aromāts saglabājas ne vairāk kā 2-3 stundas, turpretī smaržas vairāk nekā 5-10 stundas) un tualetes ūdens smarža ir mazāk interesanta. Tomēr ir arī plusi - pieejama cena, formātu daudzveidība (30, 50, 75, 100 ml), izmantošanas ērtums (biežāk spreju veidā), un daudziem patīk tas, ka smarža nav pārāk spēcīga. Tualetes ūdens lietojumam ikdienā ir pilnīgi pietiekami, bet svinīgiem notikumiem derētu koncentrētāks aromāts.

• Odekolons (eau de cologne)
  Šā vārda tradicionālā izpratnē vismazāk koncentrētā parfimērijas prece (3-5% ekstrakta 70% alkoholā). Ja aromāts ir ražots ASV, tad uzraksts cologne nozīmē aromātisko vielu koncentrāciju tajā no 12% līdz 25%, kas atbilst smaržūdenim Eiropā. Bet pēdējā laikā ar jēdzienu «odekolons» biežāk apzīmē tualetes ūdeni vīriešiem.

• Smaržas (parfum (extrait))
  Satur vislielāko aromātisko vielu kompozīcijas procentu (no 15% līdz 30% un vairāk), kas ir izšķīdināta ļoti tīrā spirtā (96%). Tās izlaiž mazos smaržu flakonos, biežāk tikai pa 7 vai 15 ml (Amerikā tas atbilst 1/4 oz. vai 1/2 oz.). Smarža ir īpaši noturīga, salīdzinot ar citiem veidiem, kas tiek nodrošināta ar augstu ekstraktu saturu. Bet smaržas ir arī visdārgākais parfimērijas produkts, jo satur parfimērijas eļļu lielu koncentrāciju, kuru cena pasaules tirgū ir ļoti augsta. Bet bauda no to izmantošanas neapšaubāmi ir lielāka: smarža ir daudzšķautņaināka un dziļāka, noformējums un flakons skaistāki, un turas smaržas ilgāk, pietiek tikai pāris pilienu, lai smarža turētos ilgas stundas. Turklāt smaržām reti ir pulverizators un attiecīgi, tās tērējas lēnāk. Par smaržu trūkumiem var nosaukt tikai to cenu un transportēšanas (ja flakons nav sprejs) neērtību, bet visumā tās, protams, ir parfimērijas produkcijas visizsmalcinātākais veids.