Montserrat - Melnā Dievmāte

Motserrat - šis nosaukums, vārds pazīstams galvenokārt Spānijā, kaut tā sauc arī Lielbritānijas salu, Buenosairesas rajonu Argentīnā, apvienību Portugālē, pili blakus portugāļu pulsētai Sintrai. Spānijā tas ir gan populārs vietas nosaukums Katalonijas reģionā, gan sievietes vārds. Par pēdējo liecina kaut vai populārā spāņu operdziedātāja Montserrata Kabaljē.

Esot Katalonijā 2007.gada vasarā, apmeklējām Montserratas kalnus un tajos izvietojušos klosteri, kas slavens ar melno dievmātes statuju.

Tulkojumā no kataloņu valodas Montserrat nozīmē robotais, sazāģētais kalns. Skats tiešām grandiozs. Kalnu virsotnes izskatās kā ūdens nopulētas un vēju nogludinātas. Klosteris, kas atrodas apmēram 50 km no Katalonijas galvaspilsētas Barselonas, patiesi ir robainu kalnu ieskāvumā. Apmēram desmit kilometrus garais un piecus kilometrus platais, stāvais Motserratas kalnu masīvs ar savu augstāko smaili, kas sasniedz 1236 metrus, veido arī Katalonijas ģeogrāfisko viduspunktu.

Jau pirms kristiešiem Montserratā esot atradies Veneras templis, ko, kā vēsta teiksmas, nopostījis erceņģelis Mikaēls. Pēc tam uz dzīvi kalnos apmetās vientuļnieki mūki, kas uzcēla Svētās Marijas romāņu kapelu un vēlāk ierīkoja klosteri. Vēsturē tas oficiāli pirmoreiz minēts 888.gadā. Savulaik Montserrata bija arī viena no jezuītu ordeņa dibinātāja Lojolas Ignacija uzturēšanās vietām. Taču 1811.gadā, kad franču karaspēks iebruka Katalonijā, klosteri sagrāva un mūkus nogalināja. Vēlāk klosteri atjaunoja, un Franko diktatūras laikā Montserrata kļuva par kataloņu kultūras oāzi, kur tika noturētas mises aizliegtajā kataloņu valodā. Tagad klosterī dzīvo ap 80 benediktīniešu mūku.

Pēc nostāstiem (paši tomēr neredzējām) klostera laukuma nelielajā dārzā aug četri koki — palma, ciprese, olīvkoks un lauru koks. Palma simbolizē skaistumu, ciprese — mieru un lūgšanas, olīvkoks — mieru un auglību, bet lauru koks — godu.

Vēl viens ticējums, kuru daži ceļinieki, tūristi „ņem par tīru monētu”, ir nostāšanās klostera iekšpagalma centrā, aplī (zemāk redzams attēlā) un Visuma enerģijas uzņemšana.

Klostera fasāde ir veidota no slīpētā Montserratas kalnu ieža. Virs trim pavārtēm, kas ved uz baziliku, ir izveidotas skulptūras, kas attēlo Jēzu Kristu un divpadsmit apustuļus.

Zvanu skaņas, kas aicina gan mūkus, gan svētceļniekus un viesus uz lūgšanām, kārtīgi satricina gaisu un iespaidīgi atbalsojas klinšu sienās. Izrādās, ka viens metāla zvaniem sver septiņas ar pusi tonnas. 

Galvenais, kas katru gadu pievilina līdz 2,5 miljoniem apmeklētāju no visas pasaules, ir Montserratas dvēsele un Katalonijas aizgādne — Melnā Dievmāte. Saskaņā ar leģendu tumšo, mazo koka statuju esot izveidojis svētais Lūkass, bet svētais Pēteris mūsu ēras 50.gados atvedis uz Kataloniju. Oglekļa analīzes gan liecina, ka no olīvkoka izgrieztā madonnas statuja ir veidota aptuveni XII gadsimtā. Tomēr, lai kā arī nebūtu, 1881.gadā Montserratas Melnā Dievmāte tika pasludināta par Katalonijas patronesi.

Tronī sēdošā Dievmāte ar Jēzus bērnu, labajā rokā tur pasaules lodi, kurai drīkst pieskarties. It īpaši šīs Melnās Dievmātes apmeklējums ir svarīgs sievietēm, kuras ir mātes cerībās vai arī vēlas aizlūgt par mazas dvēselītes ienākšanu ģimenē.

Upuru telpā krustām šķērsām ir sakrauti koka krusti, pases bildes, kāzu kleitas, plīša lāči, kruķi, protēzes un pat futbola uzvaras kausi. Cilvēki atstājuši simboliskas pateicības par dievmātes brīnumdarbiem un dziedināšanu.

Idilliskais kalnu klosteris daudzus vilina arī ar saviem mākslas darbiem bazilikā un muzejā. Tur var aplūkot XIX un XX gs. kataloņu mākslas kolekciju, kā arī daudzu itāliešu mākslinieku darbus.

Ja ir vēlme gremdēties vientulībā vai iziet krusta ceļu, var kājām doties pa līkumotām takām uz kalna galu. Slinkākie var izmantot funikuleru, kas kursē ik pēc 20 minūtēm, pa zobratu dzelzceļu nepilnās desmit minūtēs uzved 910 m augstumā.

Kalnu pakāje ietverta zilganā dūmakā, kas aizvien pastiprina bijību pret varenajiem un cilvēku prātiem neizprotamajiem spēkiem un rada sakrālu noskaņu.