Neticiet nevienam vārdam, ko izlasīsiet!

„Neticiet nevienam vārdam, ko izlasīsiet! Ticība neko nedos!” tā jau pašā grāmatas sākumā paziņo autors. Tikai zināšanas neatstāj nekāda skepticisma paliekas. Uzreiz jāsaka, ka šī grāmata nav viegla vakara lasāmviela, jo zināmā mērā nogurdina katra lappuse ar piesātinātiem eksistenciālisma jautājumi un nemitīgi solītās atklāsmes, kuras var dot tikai Kabala un neviens cits avots.

Izziņai: Kabala (ivritā קבלה, angliski Kabbalah) ir garīga mācība, kas radusies no ļoti senas mistiskas tradīcijas, ko tās lietpratēji gadu tūkstošiem mutiskā veidā nodeva nelielam skaitam īpaši izraudzītu mācekļu. Ebreju valodā ar jēdzienu קבלה sākotnēji tika saprasta „piegādāšana, pārņemšana un tālāknodošana“ . Ar laiku arī ebreju svēto rakstu (Toras) apslēpto zināšanu kopēji tika saukti par Ba’ale Ha-Kabbalah (בעלה הקבלה) vai Mekuballim (מקובלים), no šiem vārdiem pakāpeniski izveidojās jauns vārds "Kabala". Kabalas studiju mērķis ir panākt īstenības vienotību sajūtās un apziņā, dziļāk izprast dzīves un pasaules likumsakarības, kas ļautu cilvēkam, tautai un cilvēcei pareizi orientēties parādību norisēs. Avots - http://lv.wikipedia.org/wiki/Kabala

Lai nu kā, tā ir interesanta teorija, kuru der iepazīt un varbūt kādam tā paplašinās redzesloku un, kā te stāv rakstīts, tad ļaus pieslēgties no 1% pasaules, kurā mēs dzīvojam un kura ir pilna haosa, sāpju un netaisnības, 99% pasaulei, kur koncentrēta Gaisma.

Turpmāk teorijas pārskats un dažas atziņas, kas man likās saistošas un atspoguļo autora Jehūda Berga skaidroto Kabalas būtību.

Vēlme ir katra cilvēka būtība. Mēs gribam ņemt un ņemt. Ja apetītei ir noteikts limits, tad vēlmei tāda nav. Nekad nebūs gana. Visiem cilvēkiem ir viena kopīga vēlme - laime. Jāatzīst, ļoti abstrakts jēdziens, jo katram cilvēkam laime nozīmē pavisam ko citu.

Nozīmīga loma un spēks mūsu dzīvē ir intuīcijai. Tieši intuīcija ir tā, kas ielaiž mūsu dzīvē pareizos cilvēkus un paver pareizās iespējas. Tas ir spēks, kas aktivizē cilvēka imūnsistēmu, modina mūsu cerības un optimismu, kad ceļamies jaunai darba dienai. Degviela, kas ģenerē mūsu iekšējo motivāciju gūt no dzīves pēc iespējas vairāk un vairāk.

Pēc Kabalas nepastāv dzīvē pēkšņu pavērsienu, negadījumu, nejauku sakritību, nejaušu kļūdu vai negaidītu katastrofu. Viss notiek kāda konkrēta iemesla dēļ. Viss jau pastāvējis pirms šī pēkšņā notikuma. Dabā koks nevar pēkšņi izaugt pagalma vidū, pirms tam zemē bija glabājusies sēkla, kas izdīga un attīstījās. Pēkšņuma sindromu rada nespēja redzēt cauri ilūzijām, t.i., mēs neredzam cēloņus, bet tikai sekas. Te tiek runāts par taureņa efektu – zināma kārtība, kas pastāv haosā.

Pastāv 1% pasaule, kurā valda Mērfija likumi – viss, kas var neizdoties, patiešām arī neizdosies; 99% pasaule, kas ir visu cilvēka vēlmju un sapņu piepildījums. Skumjākais, kas visas grāmatas garumā tiek apgalvots, ka mēs visi dzīvojam šajā 1% pasaulē un tikai retu reizi spējam izlauzties līdz 99%. Protams, uzreiz nākamajā lappusē gribas atrast recepti, kā tik laukā no tumsības un pieslēgties visaptverošajai gaismai. Viss nav tik viegli, jo cilvēkam jālauž sava būtība. Ikreiz, kad sajūtam patiesu prieku, mēs esam pieslēgušies 99% pasaulei ar kādu darbību, kas notikusi 1% pasaulē. Pieslēguma mirkli dēvē dažādi – Platons to sauca par „dievišķo vājprātu”, Mocarts par eiforiju, Huserls par „tīro intuīciju”, mūsu mammas to sauc par „mātes intuīciju”, veiksmīgi biznesmeņi par „instinktu kuņģī”.

Neapmierinātība un īgnums rodas cilvēkos, kad netiek apmierinātas viņu vēlmes. Taču vēlmes nerodas pašas no sevis, ir nepieciešams, lai to „garša” kādreiz jau būtu sajusta. Tālu no civilizācijas mūžamežos dzīvojošais no rīta netieksies pēc karstas smaržīgas kapučīno kafijas tases, jo viņš nezinās, kas tā tāda ir un kā tā labi garšo. Tāpat arī ar visām atkarībām – alkoholu, narkotikām, azartspēlēm. Ja nebūtu piedzīvots kaifa mirklis, tad nebūtu nekādas vēlmes dzīties pēc tā visa, lai to atkal atkārtotu.

Interesants vērojums - cilvēks, kurš ne tikai ņem un ņem, bet grib arī dalīties ar otru, arī savā darbībā būs bezjēdzīgs, ja nebūs otras puses, kas to gribētu saņemt. Šeit tiek apspēlēti pretpoli, vīrišķais un sievišķais, kas būtībā viens bez otra nav pilnība. Cik zināms, ebreju kultūrā nav pieņemama doma, ka var būt neprecēts vīrietis vai sieviete.

Kad grāmata ir otrā pusē, tad tiek paskaidrots beidzot princips, kā cilvēks var piepildīt savu dzīves mērķi, savu vēlmi – jātop no reaktīvas būtnes par proaktīvu būtni. Tas nozīmē brīvprātīga visu mūsu reaktīvo impulsu apturēšana. Pārveides formula: 1. Rodas šķērslis. 2. Apzināmies, ka īstais ienaidnieks ir mana reakcija, nevis šķērslis. 3. Apturēt savu reakciju, ļaut ieplūst Gaismai. 4.Izpaust savu proaktīvo darbību. Piemērs bija minēts, ja kāds uz tevi kliedz, tad jāsaprot, ka nevis šis cilvēks ir vainīgs pie tavām dusmām vai aizvainojuma, bet šīs dusmas un aizvainojums ir šķērslis. Neizpaust tās. Proaktīvā rīcība tālāk netiek paskaidrota. Tikai piebilsts, ka tajā mirklī, kad pretojamies kādai reakcijai, mēs jau esam pārveidojuši kādu savas patības aspektu.

Seko vairākas nodaļas, kur tiek aprakstīts, cik tas grūti ir pārvarēt savu reaktīvo rīcību. Man patika šis piemērs: „Ir tik viegli „iemīlēties” šokolādes desertā jau no pirmā kumosa, taču gandrīz neiespējami pierast pie tvaicētiem brokoļiem pat tad, ja tos regulāri ēdat jau vairākus gadus.” Tas tā, par sievietēm sāpīgo jeb manas diētas tēmu. :)

Izpratni par uzvaras esamību un jēgu rada cīņā ar pretinieku piedzīvots zaudējums. Vārdu sakot, ja nekad nezaudētu, mēs nevarētu priecāties par uzvarām. Pretinieka (t.i., spēka, kas mums traucē kļut proaktīviem vai pieslēgties 99% pasaulei) domas izpaužas ļoti skaidri kā racionāla, loģiska apziņa, Ego. Turklāt, ja kāda doma atlido kā pēkšņs intuīcijas uzliesmojums vai spontāna iedvesma, kas uz mirkli pārņem visu ķermeni, tad tā nāk no šīs 99% pasaules. Lielākā cilvēka nelaime un kļūda, ka mēs iemācījušies slāpēt šos signālus vai nepievērst tiem uzmanību, paļaujoties tikai uz savu veselo saprātu.

Nu tad tā, būsim proaktīvi un cīnīsimies ar pretinieku, lai dzīve nebūtu viena vienīga Murkšķa diena (atsauksme uz amerikāņu filmu „Groundhog Day”, 1993) )! Pāris smalki piemēri (tur vēl bija arī par pretošanos slinkumam, spriedumu izteikšanai, sevis slavēšanai, kontrolei, vainas apziņai u.c.).

Pretošanās Ego. Esot biznesa partneru sabiedrībā, kur visi mētā dažādas gudrības, cenšoties izlikties savā viedokļa izpausmē viens par otru gudrāks, tev arī rodas vēlme palepoties, jo tu zini patiesos apspriežamās lietas iemeslus. Pretojies šai vēlmei, nesakiet ne vārda, tikai vērojiet apkārtējos, iemācieties no šīs situācijas kaut ko vērtīgu!

Pretošanās kauna sajūtai. Esi pielaidis milzīgu vai ne tik lielu kļūdu, bet to noteikti pamanīs. Tu nosarksti, esi gatavs palīst zem galda aiz kauna. Pretojies, mīli pazemojumu, nemēģini to noslēpt, pazemini savas aizsardzības barjeras, padari sevi ievainojamu! Beigās sapratīsi, ka vairākums šo kļūmi nemaz nav pamanījis vai tie, kas pamanījuši norakstījuši uz cilvēkam piemītošo neuzmanību.

Dzīvot ar pilnu atbildību – tas iespējams, ir grūtākais no visiem uzdevumiem šajā dzīvē. Daudz vieglāk ir meklēt jaunus gudrības ceļus vai mēģināt mainīt pasauli, nevis ieskatīties sevī pašā un censties mainīt sevi. Daudz vieglāk kļūt par aktīvistu cīņā pret korupcijas apkarošanu, nevis apkarot savus egocentriskos impulsus.